Vienam tēvam bijis dikti drošs dēls, Ansis vārdā; tas ne no kā nav baidījies.

Reiz viņš iegājis citā ķēniņa valstī, kur bijusi viena velna apsēsta rija, ka nevarējuši nemaz tur gulēt. Bet Ansis apņēmies viens pats izgulēties un nekā nekaitēšot.

Labi, apgulies rijā un gaidījis, kas nu notikšot. Gulējis, gulējis - te ienācis vecs vīrs ar gaŗu bārdu un lūdzis, lai Ansis atnesot no pils ūdeni, ko nodzerties. Gājis arī. Atvēris rijas durvis - kas tad tas? Redz divi vīri stāv bez galvām un klonā daudz cilvēku - bez galvām, bez rokām - spļāvuši viņam virsū un vārtījušies pa zemi. Izgājis pa klona durvim, kur atkal divi vīri turējuši nocirstās galvas rokā. Aizgājis pie pils durvim, tur stāvējuši divi lieli lāči. Iegājis priekšnamā, tur tupējis viens melns vīrs un vaidējis: "Vai, kur gŗūti sēdēt! Vai, kur gŗūti sēdēt!"

Iegājis kukņā, tur atkal balts vīrs rausis pelnus čupiņā. Iegājis ķēniņa istabā, tur pie ķēniņa gultas melns vīrs arvienu piebikstījis drīzi ķēniņam, drīzi ķēniņienei un ik šis bikstījis, ik ķēniņš ar ķēniņieni rājušies. Iegājis kalpu istabā, tur visuvisādi ērmi lēkuši, saukdami: "Ko tu tur esi? ko tu tur esi?"

Bet Ansis neko - sauc, cik gribi. Viņš labāk paņēmis savu dzeŗamo ūdeni un steidzies uz riju atpakaļ. Aizgājis, vecais vīriņš vaicājis: "Nu, dēls, ko laba redzēji iedams?"

To un to - Ansis izstāstījis galu no gala.

"Re, dēls!" vīriņš izskaidrojis, "tie vīri bez galvām vairāk nekas nebija, kā durvju stenderes un tie atkal, kuŗus klonā redzēji bez galvām un rokam, bija spriguļi un grābekļi. Tie lielie lāči bija sētas suņi. Tas tupētājs priekšnamā bija ūdens spainis. Tas pelnu rausējs bija eņģelis. Tas melnais vīrs pie ķēniņa gultas bija velns un tie kalpu istabas ērmi bija pastalas un zeķes."

To teicis, vecais vīriņš pazudis; bet Ansis nolicies gaŗšlauku un gulējis mierīgi, jo mierīgi līdz rītam.

Rītā iegājis pie ķēniņa, ķēniņš tūliņ taisījies Ansim lielu atmaksu samaksāt par to, ka nebijies viens pats tādā rijā pārgulēt; bet ķēniņiene drusku izmaitājusi labo peļņu: Viņa pasaukusi Ansi priekšnamā un rādījusi uz apgāztu baļļu: "Ansi, klausies apvel man to baļļu!"

Ansis vēlis. Bēt tur apakšā tītars bijis iesprostots: tas tagad, nabadziņš, sprucis gaismā un prieka pilns iebļāvies tādā nelabā balsā. Ansis ātrumā tā kā sarāvies no tītara. Bet ķēniņiene teikusi: "Ā! tad taču tu esi drusku bailīgs. Nu tikai dabūsi pusi no apsolītās algas."