Piekusis ceļa vīrs iebrauca jauna gada vakarā kādās mājās, un lūdza naktsmāju. Salas dēļ neesot iespējams tālāk braukt. Saimnieks atvēlēja naktsmāju ceļiniekam, ierādīja vietu pašam istabā un zirdziņam kūtī. Visi gāja drīzi pie miera un iemiga. Naktī ceļinieks pamodies uzcēlās un gāja pabaŗot zirgu, lai varētu no rīta agrāki ceļā doties. Mēnesis spīdēja gaiši pa logu, tā ka ceļa vīrs varēja it labi istabā redzēt. Viņš uzmeta acis uz saimnieka dēlu gultām un redzēja uz viena dēla krūtim gulošu lielu, melnu kaķi, uz otra baltu. Nekā nedomādams, viņš gāja ārā. Sētsvidū staigāja bļaudams liels āzis; malkas strēķim gaŗām ejot, ceļa vīrs izdzirda žēli kunkstam. Visapkārt apskatījies, bet nekā neredzējis, viņš izdzirda, klonam gaŗām iedams, bļaustoties: "Kur tu, kur es?"

Vīram no bailēm mati stāvus cēlās, bet nekā, bija tomēr jāiet.

Zirgu paēdinājis, tas gāja atpakaļ uz istabu. Uz durvju kliņķa bija čupa jēlumu. Vīrs nosvieda tos zemē, tad gāja iekšā un likās gulēt. No rīta ceļa vīrs stāstīja saimniekam visu, ko tas naktī redzējis un dzirdējis. Saimnieks pavīpsnājis un teicis: "Baltais kaķis uz mana vecākā dēla krūtim ir labs gars, jo vecākais dēls ir dievbijīgs; bet melnais kaķis ir ļauns gars, jo jaunākais ir no Dieva nogriezies. Āzis, ko jūs redzējāt, ir ļaunais gars, kas te pa jauna gada naktim dauzās, bet darīt gan viņš nekā nedara. Vaidētājs, ko jūs dzirdējāt, ir malkas klucis, kam puiši sestdien ķīli iedzina, bet to atstāja nesaplēstu. Kas rijā bļaustījās, bija spriguļi, ko puiši nebija kopā salikuši; un jēlumi uz durvja kliņķa ir no tam nākuši, ka meitas ar pilnām rokām gājušas un durvis ar pakaļu aizgrūdušas."