Viens vīrs reiz gājis gar Ventspils jūrmalu. Vēlā vakarā nonācis pie kroga un redzējis: ragus skraidījušas pa sētsvidu šurp, turp: "Kur tu, kur es? kur tu, kur es?"

Gājis gar piedarbu, tur tāpat: "Kur tu. kur es? Kur tu, kur es?"

Paskatījies piedarbā iekšā: ārķi, dakšas, visi skraidījuši šurp, turp tāpat saukdami. Iegājis krogā, te meita sēdējusi uz durvju lakstiņa. Paskatījies krodzinieka dzīvojamā istabā un redzējis: stāv krodzenieks ar krodzenieci un sarkana čūska lien no vienas mutes otrā. Vīrs apgulies. Rītā vaicājis vecam tēvam, ko tas nozīmējot. Vecais atteicis: "Tas jau viegli saprotams. Puisis nekad neatliek lietas nost, tālab viņas skraida; meita nekad nevīžo durvis pieklājīgi aiztaisīt, gūžām vien aizgrūž, tālab viņai nu jāsēž uz lakstiņa; saimnieks ar saimnieci vienmēr ķildojas, tālab čūska lodā viņiem pa muti."