Vīnu reizi dzeivuoja treis symti godu vecs vecis. Lai gon viņš beja jau vacs, tūmār miert nagribēja, bet gribēja vēļ laiku padzeivuot un pīlasīt pa pasauli gudrības. Reizi šis vecis laidjās braukt pa pasauli un meklēt gudrības. Braucja, braucja vīnu dīnu, laba nikuo napanuocja; braucja, braucja ūtru dīnu, ari nikuo, tik trešuos dīnas pušdīnuos viņš pībraucja pi kaidas muojiņas. Te viņš nūsprīdja par nakti puorgulēt. Pīsējis zyrgu pi stulpa, vecīts īguoja ustobā. Ustabiņā uz cepļa gulēja ari na jaunuoks vecis kai gudrības maklātuojs. Vecis, gudrības maklātuojs, sacīja uz ūtru veci: "Loba dīna! Vai navarātu maņ te puorgulēt?"

"Loba dīna, loba! Kuopēc nā, vītas pītiks!" atbildēja cepļa vecis.

Vokorā pyrmojam večam ustabiņas saiminīca pīgatavuoja vysaidu ēdīņu un dzērīņu. Bet kad jis gribēja dzert, tad īraudzēja, ka traukā staipuos tuorpi. Vecis vysus ēdīņus un dzērīņus atstuoja uz golda un aizguoja gulātu. Bet gulēt viņš ari navarēja, tuopēc ka ustobā pi cepļa nazkas klīdzja: "Apsedz mani! Apsedz mani!"

Vecis, dūmuoja sevī: "Kas gon te varātu klīgt, jo dīnā es te naredzēju nivīna bārna?"

Vecis tyuliņ pīsacēļa nu gultas un gribēja īt uz pogolma gulātu, bet te viņš īraudzēja, ka ustobā pa greidu staigoj tuorpi un viņam ari baist beja īt, jo dūmuoja, ka tuorpi kūss. Lai gon baidējuos, tūmār pa sīnas maliņu izguoja uorā. Uz pogolma viņš atsagula sovūs rotūs, bet te viņš ari navarēja atrast mīra, jo taipat, kai pyrmū reizi, nazkas klīdzja: "Īnes mani! Īnes mani!"

Tagad vecis guoja gulātu uz teirumu, tuopēc ka uz pogalma gulēt baidījuos.

Vecis atsagula rudzūs. Rūdzūs ari viņš navarēja gulēt, jo nazkaids bolss runuoja: "Apraus mani! Apraus mani!" un ūtrais bolss klīdzja: "Nūciert mani! Nūciert mani!"

Tagad vecis guoja gulāte pi kula. Pi kula viņš ari navarēja gulēt, jo taipat kai pyrmuos reizēs nazkas klīdzja: ,;Pakar mani! Pakar mani!"

Tai vecis pavadēja vysu nakti. Reitā viņš aizguoja uz ustabiņu un prasīja ūtram večam: "Kas te pi jyusu par breinumu? Vokorā, kad es gribēju dzērt tū dzērīni, kuru tova saiminīca maņ padevja, tad īraudzīju, ka traukā staipuos tuorpi."

"Redzi, te vysam tam ir vainīga saiminīca. Viņai pīnuokums ir vīnmār, kod vīn kas padzer vai paād, vysus traukus izmozguot, bet viņa tuo nadora un tai, lejūt nateirā traukā dzērīņu, pīaug vysaidas nateirības un tev tur izzalyka, ka staipuos tuorpi."

"Bet ustobā pa greidu ari staipējuos tuorpi."

"Tam ari beja vainīga saiminīca, viņai reitā un vokorā vysod ir pīnuokums izslaucīt ustobu, bet viņa naizslaucīja un māsli tev nakti pasaruodīja par tuorpim."

"Bet pi cepļa nazkas klīdzja: "Apsedz mami! Apsedz mani!"

"Jā, šū reizi ari saiminīca beja vainīga. Viņai vokorā vajadzēja ceplī guni apdzēst, bet viņa tuo naizdarīja, un guņs klīdzja: Apsedz mani! Apsedz mani! Tys nūzeimoj, ka viņu vajadzēja apdzēst."

"Nu, un uz pogolma, kad es izguoju gulātu, tad tur nazkas klīdzja: Īnes mani! Īnes mani!"

"Šū reizi klīdzja slūta. Slūtai vysod vajadzīgs byut īnastai sincēs, bet viņa beja uz pogolma un tuopēc klīdzja, lai viņu īnas sincēs."

"Un uz teiruma rudzūs ari nazkas klīdzja: Apraus mani! Nūciert mani!"

"Uz teiruma klīdzja rudzi. Tī rudzi, kas beja izbyruši nu vuorpiņom, klīdzja, lai viņas aprauš, tuopēc ka vajadzēja deigt. Un tī rudzi, kas beja jau nūsagatavuojuši, klīdzja, lai viņus nūcārt, nūpļaun!"

"Bet kad maņ tyka baist gulēt rudzūs, tad es aizguoju gulātu pi kula. Un tur ari navarēju aizmigt, jo nazkas klīdzja:: "Pakar mani! Pakar mani!"

"Pi kula klīdzja spriguls. Spniguļam vajadzīgs byut vysod pakuortam, bet šū reizi pēc kuļšonas viņš beja nūsvīsts zemē un tuopēc klīdzja, lai viņu pakar."

Tai šis izzynuoja, ka vysam vajadzīgs byut teiram un atsarast sovā vītā, kur jau ir vysod juostuov. Tagad jam gudrības pītyka un viņš otkon atsagrīzja uz sovu sātu un nūmyra.