Vīnam kungam beja taids dāls, kurs cīši mīļuoja ubogus; vedja tūs pi sova golda un ar skustiņu slaucīja jīm topučus. Kai jam i ubogi, appleisuši, nateiri, guoja pi kunga golda. Kungam tys beja pavysam na pa pruotam, jis sirdējās uz sova dāla, bet nikuo navarēja darīt. Tod kungs iztaisīja mežā sovam dālam mozu muojiņu, aizvedja jū tur un īgryudja, lai guļ. "Nyu tu varēsi dzeivuot ar sovim ubogim!".

Beja solts zīmas laiks, kunga dāls puorguļ par nakti, pīsaceļ reitā i dūmoj, kur jis tagad atsarūn. Izīt dāls nu ustobiņas i staigoj pa mežu; sateik mežā vacu vecīti, ubadziņu, nyu jis nūsaprīcoj un sauc vecīti dzeivuot juo muojiņā. Atvedja vecīti uz sovu muojiņu , apkūpja, pabaruoja. Vecīts puorgulēja par nakti un reitā losās pa ceļu. Kunga dāls īraudzējis, ka vecīts grib īt pa ceļu, atsasēds raud un soka: "Mīlū vecīt, naej pa ceļu, palīc pi manis dzeivuot! Kur tu mani vīnu atstuosi?"

"Naraudi, dēliņ, es tev atsyutīšu zyrgu, tu sēstīs tam zyrgam mugurā un juoj, kur zyrgs tevi vess."

Na par ilgu, kad vecīts aizguoja, pi juo muojiņas atskrēja skaists zyrgs. Jis padarīja, kai vecīts beja pasacījis, sādās mugurā un juoj. Juoj, juoj - redz lelu gūvu pulku, goni gona bet tuos gūvis taidas namīrīgas, ka skraida uz vysom pusem. Goni nūsveiduši jemjās, lai gūvis savaldīt, un vysaidi lomuojas. Juoj jis tuoļuak, redz skaistu, mīrīgu vušku pulciņu, tuos vuškiņas gona ganiņi un dzīd cīši šmukas Dīva dzīsmītes. Juoj jis tuoļuok - redz: yudinī guļ cylvāks, tys cylvāks guļ atkārteņ yudinī, yudins mutē smeļās, a jis vys soka: "Vēļ moz, vēļ moz!"

Dajuoj jis pi vīnas muojiņas, attaisa durovas īīt īškā. Tikkū jis puorspēŗa kuoju par slīksni, nu viersa nūkreit divi saski un grib jū apēst, bet vēļ nūkreit vīna ūla. Cykam saski ap ūlu jemjas, jis tyka nu tuos ustobiņas uorā. Atjuoj atpakaļ uz sovu muojiņu un sateik vecīti, tys vaicoj: "Nu, dāls, kū loba redzēji?"

"Juoju - radzu: gūvu pulks gonās, bet taidas namīrīgas, ka goni nūsveiduši jemjas; lai juos savaldīt. Tuoļuok redzēju vušku pulciņu, tuos beja cīši mīrīgas, ganiņi škaiški dzīduoja Dīva dzīsmītes. Vēļ tuoļuok redzēju cylvāku atkārteņ guļūt yudinī. Tam yudins mutē smēlās, a jis vys sacīja: Vēļ moz, vēļ moz! Tod dajuoju pi vīnas ustobiņas, īguoju īškā, tur nu viersa nūkrita divi saski un gribēja mani apēst. Pēc tam nūkrita ūla un cykom saski ap ūlu jēmjās, es tyku uorā un atjuoju."

"Redzi, dāls, gūvu pulks ar gonim, tī ir boguotnīki, kuri vīnmār sytās ap montu un lomuojas. Vušku pulciņš ar ganiņim, tī ir nabadziņi, mīrīgi Dīvu gūdynoj. Cylvāks yudinī, tys ir krūdzinīks, kuram dzeršonas vysod ir par moz, un tī divi saski ustobā, tī ir tovi tāvs ar muoti, kuri izdzyna tevi nu sātas, kam nabogus mīļuoji."

Kad tū beidzja runuot, dāls īraudyēja vecīšam sova tāva cymdus rūkā, tys tyuliņ pakrita, ka kauli vīn nūbrakšēja un īzavēle ellē, a dāls dzeivs aizguoja uz debesim par tū, ka nabogus mīļuoja.