Cilvēku sodi.

20. A. 840. Vasilnieks Nogalē. LP, V, 282 (120).

Vienai mātei trīs meitas: viena vērpēja, otra audēja, treša šuvēja. Reiz māsām vērpjot, aužot, šujot nodzisa uguns. Vērpēja sacīja: "Lai dziest, lai - es varu tāpat mēneša gaismā redzēt vērpt."

Audēja sacīja: "Manis dēļ arī lai dziest: es arī varu mēneša gaismā paaust!"

Bet šuvēja sacīja: "Es gan nevaru redzēt šūt - iešu uz ciemiņiem pie tēva māsas pēc uguns."

Labi. Šī aiziet. Līdz pa vārtiem izgājusi, ieraudzījusi baltu zirgu, baltu jājēju, baltu suni, baltu kaķi, baltu gaili; tie vaicā: "Meitiņa, rudactiņa, kur iesi?"

"Iešu pie tēva māsas pēc uguns."

"Ai, meitiņa, rudactiņa, neej vis: tev klāsies nelabi."

"Nieki! kas man kaitēs," šī atbild un aiziet. Iet, iet - satiek vēl sarkanu zirgu, sarkanu jājēju, sarkanu suni, sarkanu kaķi, sarkanu gaili; tie vaicā: "Meitiņa, rudactiņa, kur iesi?"

"Iešu pie tēva māsas pēc uguns."

"Ai, meitiņa, rudactiņa, neej vis : tev klāsies nelabi."

"Nieki! kas man kaitēs," šī atbild un aiziet. Iet, iet - satiek vēl melnu zirgu, melnu jājēju, melnu suni, melnu kaķi. melnu gaili; tie vaicā: "Meitiņa, rudactiņa, kur iesi?"

"Iešu pie tēva māsas pēc uguns."

"Ai, meitiņa, rudactiņa, neej vis: tev klāsies nelabi."

"Nieki! kas man kaitēs," šī atbild un aiziet. Noiet tur - ierauga: piedarbā spriguļi paši spriguļojas, pie istabas durvim vāles pašas velējas; nu vērs istabas durvis vaļā - redz: kliņķa vietā cilvēku roka, aizšaujamā vietā cilvēku kāja, paskatās atpakaļ - pa žogiem desas iztaipītas un lielā baļļā asinis; ieiet istabā - redz: velna māte grauž cilvēka galvu. Šuvēja pados labvakaru; šī saņem: "Labvakar, labvakar!" un tūliņ vaicā: "Ko tu, meitiņ, pirmāk satiki?"

"Satiku baltu zirgu, baltu jājēju, baltu suni, baltu kaķi, baltu gaili."

"Tā mana diena. Bet, ko vēl satiki?"

"Satiku sarkanu zirgu, sarkanu jājēju, sarkanu suni, sarkanu kaķi, sarkanu gaili."

"Tas mans mēneša gaišums. Bet, ko vēl satiki?"

"Satiku melnu zirgu, melnu jājēju, melnu suni, melnu kaķi, melnu gaili."

"Tā mana nakts. Bet vai vēl ko neredzēji?"

"Redzēju: piedarbā spriguļi spriguļojās bez cilvēkiem."

"Tie mani puiši. Vai vēl ko neredzēji?"

"Redzēju; vāles velējās."

"Tās manas meitas. Vai vēl ko neredzēji?"

"Redzēju: cilvēku roku par kliņķi, cilvēku kāju par aizšaujamo."

"Tāds ir mans kliņķis un aizšaujamais. Vai vēl ko neredzēji?"

"Redzēju pilnu baļļu ar asinim."

"Tas mans sālījums. Vai vēl ko redzēji?"

"Redzēju velna māti cilvēka galvu graužam."

Tad viņa ilgāki vairs nepacieta: pakampa meitu un saplēsa.