Trīs meitas ēdušas vakariņas. Viena nopūtusi uguni; bet toreiz citur nevarējuši uguni dabūt, kā tik vien ellē, tādēļ pusmāsai (pameitai) bijis uz turieni jāiet pakaļ. Ši aizgājusi, nabadzīte, arī, Bet īstās meitas gaidījušas, gaidījušas - nevarējušas nemaz sagaidīt pārnākam:. (Velns esot pameitu apņēmis par sievu, lūk, tādēļ viņa nepārnākusi.)

Beidzot, kad mājinieces bija apnikušas gaidīt, tad māte sūtījusi vienu īsto meitu pameitai pakaļ.

Tā gājusi, gājusi - satikusi jājēju. Tas vaicājis: kurp viņa ejot.

"Uz elli! pusmāsa aizgāja pēc uguns un nenāk vairs atpakaļ."

"Tā tā - tad uz elli! Nu, ja vēl kādu gabalu būsi gājusi, tad sagriezies pa kreisai rokai, tur būs elle ; tikai ieiedama nesabīsties. Tur redzēsi cilvēku galvas, kājas, asiņu toveŗus un divi raibus suņus, bet par to nekas."

           Labi. Un tā nu iegājusi ēllē.

Pusmāsa sagaidījusi šo un tūliņ vaicājusi: "Ko tad tu labu redzēji ienākdama?"

"Ko redzēju? Cilvēku galvas redzēju."

"Ej, nu ej, māsiņ! mēs vakar bijām sienu pļaut, tās mūsu krūzes. Bet ko vēl redzēji?"

"Redzēju cilvēku kājas."

"Ej, nu ej, māsiņ! tie jau mūsu pulksteņu svari. Bet ko vēl redzēji?"

"Redzēju divus asiņu toveŗus."

"Ej, grabe, ej! tie jau mūsu piena trauki. Bet ko vēl redzēji?"

"Redzēju divus raibus suņus."

"Ej, māsiņ, ej! tie jau mūsu zirgi."

Beidzot īstā meita sākusi stāstīt, ko īsti nākusi - pēc uguns. Bet pusmāsa atteikusi, ka velns esot apprecējis viņu un ka nevarot uguni dot. Īstā meita nu gribējusi iet mājā, bet pusmāsa nožņaugusi viņu.