Ķēniņš sūtījis visus savus pils ļaudis, lai iet pasaulē, lai uzmeklē un atnes viņam tādu sēklu, ka vienu sēklu izsējot, izaug ko vien tik vēlas. Pilī dzīvojusi kāda sieva ar savu dēlu un zēnam arī jāiet savādā sēkla meklēt. Zēnu visi pilī saukuši par Ievuli Atradeni, viņš pret visiem bijis laipns un visiem izlīdzīgs un palīdzīgs. Tik viņa paša māte viņu nav varējusi ieredzēt un priecājusies, ka nu jau meklēdams pats pazudīs. Puika iedams redz dažādus brīnumus: vājās aitas skrej bļaudamas pa skaistu ābolaiņu pļavu un nemaz neēd, bet plikā laukā ganās mierīgi treknas aitas. Redz divus vīrus kalnu turam: zemes birst acīs un aiz kakla, bet viņiem visu laiku jāstutē kalns. Tāļāk divi lāči brien pa dziļu purvu līdz ausim slīkdami, bet neiet pa ceļu. Ievulis Atradenis gaŗām iedams, visus pažēlo un solās pavaicāt, kādēļ viņiem tik gŗūti, un vai ilgi tā būs. Pēc kāda laika puika nonācis pie kādas mājas, kurai nebijis neviena loga. Viņš iegājis iekšā, padevis labdienu un palicis stāvam, jo pa tumsu neko nav varējis redzēt. Tad pienākusi pie viņa kāda sieviete, mīļi apsveicinājusi un teikusi. ka viņa esot šā māsa, ko māte maziņu nokāvusi. Tāpēc, ka viņa neesot nokristīta, viņai tagad jākalpo pie velna par meitu un jāsargā te velna māja. Puika atkal pastāstījis viņai savas bēdas, ka viņam jāmeklē tāda sēkla, ko vienu graudiņu iesēj, bet izaug ko vien vēlas. Pastāstījis arī, ko pa ceļam redzējis. Meita solījusies to visu velnam izvaicāt, pacienājusi brāli un tad paslēpusi, jo velns jau nācis mājā rūkdams, krākdams. Līdz ienācis istabā, tūliņ uzprasījis: "Te ir bijis kāds cilvāks, te ir kristīta smaka!"

Bet meita nomierinājusi viņu, ka šis tik, pa pasauli skriedams, esot to smaku saodies un tāpēc tā liekoties. Tūliņ velns paēdis un licies gulēt, noteikdams, ja kā vajagot lai iesitot šim ar āmuru pa pieri, tad viņš atmodīšoties. Līdz viņš labi aizmidzies, meita iesit ar āmuru un saka. šī esot redzējusi tādu savādu sapni par treknām aitām, kas skrej pa ābolu un neēd un par vājām, kas mierīgi ēd uz plika lauka. Ko tas gan nozīmējot? Velns pastāsta, tie esot bagātie, kas visu mūžu laimē dzīvojuši, bet to nav atzinuši un nav pateikušies; bet vājās aitas esot tie, kas visu mūžu trūkumā dzīvojuši pieticīgi un citus neskauzdami. Tāpēc viņiem tagad klāsies labi līdz pat pastara dienai. Velns aizmieg atkal un pēc brītiņa meita iesit ar āmuru viņam un stāsta atkal. Esot redzējusi divus vīrus kalnu turam um divus lāčus purvu brienam. Kas gan tas esot? Velns pastāsta, ka vīri esot burvji, kas citu cilvēku mantu savilkuši un nu tā jātur līdz pastara dienai. Bet lāči esot meļi un lišķi, kas par citiem ļaunu runājuši un par to nu jābrien bezdibena purvs līdz pastara dienai. Tad velns atgriezies uz otriem sāniem un gulējis atkal. Bet meita pēc laiciņa modina velnu atkal. Velns jau it noskaities, ko šim nemaz neliekot miera gulēt. Meita saka, viņai ienācis prātā, kur šiem stāvot tā sēkla, no kuŗas viss izaug, ko vēlas. Un vai varot to citam arī iedot? Velns pastāsta, kur sēkla ir teic, to varot iedot tik labam cilvēkam, bet kur nu tāds te ellē celsies? Tad pulkstens nāk jau divpadsmit un velnam jāskrēj uz pasauli. Nu meita pastāsta visu brālim, iedod sēklu, pacienā un izvada ceļā. Šķirdamās vēl nolūdz, lai pastāstot mātei par visu un lai parādot arī viņai to duncīti, ar kuŗu meitu nokavusi. Kad viņa to ieraudzīs, viņa nobeigsies un nokļūs meitas vietā par velna kalponi. Zēns pa ceļam pastāsta visiem, ko dzirdējis par viņu likteni, un steidzas uz pili iedot sēklu. Visi brīnās, kur -Ievulis Atradenis dabūjis sēklu. Bet māte saņem puiku ar bārienu, kur tik ilgi bijis. Ievulis Atradenis saka, ka pie māsas bijis. Jau māte nobīstas, bet sakās vēl: tas neesot tiesa, viņa neticot. Puika nu parāda duncīti. Māte tūliņ nomirst un nonāk ellē. Bet puika nomiris nonāca debesīs un satikās atkal ar māsu.