Vienā mājā dzīvojusi bagāta, bet skopa saimniece; viņa nabagiem nekad nedevusi, un ja kāds ciemiņš atnācis, tad devusi tam ēst nevārītu kāpostu galviņu ar sāli.

Bet drīzi skopule nomirusi. Dēls apņēmis krietnu sievu un dzīvojis gluži labi. Un pirmā vasarā - kad sācis māju valdīt dēlam ļoti brangi kāposti paauguši: aplam lielas galviņas bijušas. Tikai viena nelaime : pa naktim galviņām nebijis miera, viens sācis tās apgrauzt. Neko darīt, vienu vakaru jaunais saimnieks paņēmis flinti, iegulies kāpostu dobēs un vaktējis, kas tas grauzējs tāds būs. Bijis brīnum spožs mēnesis tai naktī; bet ap pusnakti sacēlusies bieza migla un nu šis pa miglas apakšu ieraudzījis kāpostos baltu kazu, tā tā grauzēja. Patlaban gribējis šaut; bet tai pašā acumirklī kaza ieteikusies, lai nešaunot; jo šai no šāviena nekas nenotikšot, bet šim pašam gan. Šāvējs, zināms, nu satrūcies, kad to dzirdējis, un flinte pati izšļukuši no rokām. Bet baltā kaza vēl teikusi, ka šī esot šā māte un ka debesīs šai esot tikai viena kāpostu galviņa ar sāli ko ēst līdz pašai pastara dienai, vairāk nekā; tādēļ nekādi nevarot iztikt un - gribot, negribot jānākot uz dārzu kāpostu ēst, Bet ja dēls darinātu dzīras, lielas dzīras, un saaicinātu labi pulka dzīrenieku, it īpaši nabagus, tad visa tā barība, ko dzīrās noēstu, atlēktu šai. To sacījusi, baltā kāza pazudusi.

Un dēls nu rīkojis arī tās dzīŗas mātei par labu un pamielojis viesus bagāti jo bagāti.

Pēc dzīŗām māte parādījusies dēlam, stāstīdama ka nu šai barības līdz pastara dienai esot diezgan, viņas galds tagad tāpat kūpot un līgojoties kā citiem. Bet lai dēls, no Dieva puses, neatstum(j)ot nabagus šinī dzīvē, tad pašam debesīs arī netrūkšot uztura.