Cilvēku sodi.

24. A. 840. Briedis, Piperu Augusts, Ērgļu Piperos. LP, VI, 139 (8, 6).

Reiz dzīvojis viens mācītājs ar savu māti. Mācītājs visus nabagus, kas tikai nākuši, katrreiz apdāvinājis; bet māte bijusi dikti sīksta, tā maizes lūdzējus sirdīgi atraidījusi.

Reiz iegājis mācītāja muižā vecs, vecs nabadziņš un lūdzies dāvanas. Mācītāja māte ļoti sasirdījusies par veci un aizdzinusi; bet mācītājs pasaucis atpakaļ un devis paēst. Kad paēdis nabags pateicis un aicinājis, lai mācītājs apmeklējot viņu arī kādu reizi. Mācītājs atsacījis, ka nezinot, kur viņš dzīvojot. Bet vecais nabags teicis, rītu būšot mācītāja durvju priekšā trepes, pa tām lai kāpjot uz augšu, tad redzēšot, kur šis dzīvo. Labi.

Rītā mācītājs izgājis ārā un patiesi ieraudzījis trepes. Kāpis augšā. Kāpis, kāpis - daudz gadu pagājuši, kamēr ticis līdz trepju galam; bet šim izlicies īss laiciņš. Uzkāpis augšā, tur bijuši vārti un pie vārtiem stāvējis Pestītājs. Tas atslēdzis vārtus un ielaidis mācītāju iekšā. Iegājis iekšā, ieraudzījis to pašu toreizējo vecīti pretim nākam. Vecītis laipni saņēmis mācītāju, ievedis papriekšu tādā mazākā istabā, paēdinājis un tad aicinājis lielā istabā. Te bijis liels katls istabas kaktā; zem tā katla kurējusies uguns un iekšā vārījušies daudz cilvēku; un starp šiem cilvēkiem pazinis arī savu māti. Vecītis nu iedevis mācītājam sīpolu ar gaŗiem lakstiem un sacījis, lai sniedzot lakstu mātei un tad lai velkot pie sīpola māti no katla laukā. Labi, iedevis lakstu mātei rokā un sācis lēnām vilkt māti pār katla malu. Bet citi, kas katlā vārījušies, ķērušies mācītāja mātei klāt, lai šos arī izvilktu laukā, bet māte spērusi ar kājām un grūdusi citus atpakaļ. Tikmēr tur spērusies, grūstījusies, kamēr sīpola laksts notrūcis un visi atkrituši katlā atpakaļ.

Nu vecītis vēl ievedis mācītāju trešā istabā. Tur bijis daudz un dažādu bilžu, bet visas apputējušas ar biezu kārtu putekļu; viena meita, ar slotu rokā, slaucīja bildēm putekļus nost.

Ievedis arī ceturtā istabā. Tur atkal viens mūrnieks dauzījis vecos saplīsušos mūŗus ar lielu āmuru un mūrējis par jaunu.

Labi izskatījies, mācītājs izgājis pa vārtiem un kāpis pa trepēm atpakaļ lejup. Bet zemē nokāpis, neatradis vairs tai vietā savas muižas; arī visi ļaudis, kur vien griezies, bijuši sveši; jo ilgi, ilgi gadi bijuši pagājuši no tā laika, kad todien kāpis pie vecīša sērst.