Reiz dzīvojusi ļoti sīksta un nežēlīga sievišķa, kas visu savu mūžu nekā laba nedarījusi un arī nesniegusi nevienam nabagam nekādas dāvanas. Viņa nomirusi un nākusi ellē. Dēls viņai bijis dievbījigs un darījis labu, kam tikai varējis un cik tikai iespējis. Viņš nācis - kad miris - debesīs. Redzēdams, cik mātei ellē gŗūti jācieš katlā vāroties, sācis Dievam lūgt, lai apžēlojoties. Dievs atbildējis, ka nevarot nekā darīt, kur viņa visu augu mūžu neesot nevienam nabagam nekā devusi. Bet dēls beigās atminējies, ka māte reiz devusi nabagam sīpolu. Dievs, to izdzirdējis, iedevis dēlam sīpolu, lai ejot un ceļot māti ārā no verdošā katla. Dēls aizgājis uz elli, pasniedzis mātei sīpola kātiņu, lai ķeroties pie viņa. Māte tūdaļ pieķērusies; bet par nelaimi citi, kas līdz ar viņu vārījušies ieraudzīdami, kāda viņai laime, ķērušies tai klāt cits pēc cita, kalēt (kamēr) beigās saķērusies liela ķēkata. Māte nenovēlēdama citiem tādas laimes, sākuse spārdīties un ķeparāties - te pārtrūcis sīpola kātiņš un māte atkritusi, kur bijusi.

Kad nu sīpolam nav vairs bijis kātiņa, tad arī dēls nav varējis izcelt māti.