Vīns veirs beja cīši nabogs, jam pīdzyma dāls, navarēja nikuo dabuot kyumom. Kas nabogam grib braukt kyumuos? Jis īt un raud, sateik vīnu vecīti, tys vaicoj: "Kuo tu raudi?"

"Kai man narauduot? Man dāls atsaroda, bet nav kas kyumuos nūbrauktu. Man nav par kū kristobu sataisīt, par tū nikas nabrauc kyumuos."

Vecīts jam īdūd ūgli un bucas topu un soka: "Nes šītū, nūlīc sovā klētī. Kristobu nikaidu nataisi, tik ej aicynoj vysus uz kristobom un meklej kyumas. Kyuma pats reit atīs."

Jis tai i padora, ūgli un bucas topu nūlīk klētī un pats īt aicynuot vīsus uz kristobom. Vysi jam izzasmej : "Uz kristobom aicynoj, bet kristobu nataisa. Kū ta darīs taiduos kristobuos?"

Veirs nikuo nasaka, tik aicynuoj vīn, kai jam sacīja. Golā daboj ari kyumas. Atīt kristobu dīna, nabogs īīt klētī - verās: pylna klēts vysaidu ēdīņu, orūdi pylni labības, arī vysaidi dzērīni ir, nikuo natryukst. Atīt ari kyuma, lels skaists puisis, nūkrista bārnu un suoc dzert kristobas. Nūdzer, izstaigoj, bet nabogam cylvākam atlīk pylna klēts labobas.

Puika paaug un prosuos da kristamuotei vīsūs, tāvs ar muoti ari palaiž. Kristamuote juo beja ļūti skūpa, par vysu dzeivi jei nikam nikuo naīdevja. Kad nūguoja da jai kristdāls, jei īdevja jam tikai vīnu seipūliņu. Puisāns pasacīmoj un atīt uz sātu. Dzeivoj, dzeivoj - nūmierst juo kristamuote. Jam vēl gribīs cīmā, bet nav da kam īt. Jis prosuos da kristtāvam, tāvs ar muoti jū ari palaiž. Jis aizīt. Kristtāvs jam ruoda skaistus kambarus. Tur dzeivoj skaisti sasagērbuši cylvāki. Tūlaik paruoda ūtru kambari, tur cylvāki vard kotlūs, zam kotlim lela guns.

"Kaidi tī cylvāki, kuri skaisti gērbušīs, un kaidi tī, kuri vard kotlūs?" vaicoj puisāns.

"Tī, kuri skaisti gērbušīs, ir sovā dzeivē labi darījuši un ir ļaudim davuši skaistas drēbes. Tagad jī tuos drēbes nosoj un prīcuojās. Tī, kuri kotlūs vard, ir slikti darījuši. Daži nu jīm ir pavysam pliki. Tī sovā dzeivē nikam nikuo nav īdavuši."

Puisāns suoka vērtīs un vīnā kotlā īraudzēja sovu kristamuoti. Jei beja pavysam plyka, tikai rūkā turēja seipūliņu, kuru beja dzeivuodama īdevuse kristdālam. Puisāns lyudzja kristtāvu, lai tys apsažāloj uz juo kristamuotes un izlaiž tū nu kotla. Kristtāvs atļaun jam vilkt jū uorā aiz seipūliņa. Jo seipūliņš izturēs, nanūtryuks, tad kristamuotei mūkom gols, Kristdāls valk aiz seipūliņa. Ap kristamuoti apsaker cytas dvēselītes, grib tikt nu kotla uorā. Jau davalk jis leidz pusei, seipuliņš vys vēļ iztur, natryukst. Tad kristamuota īsaver, ka ap jū apsakārušas cytas dvēselītes un grib reizē tikt nu kotla uorā. Jei nagrib, ka juos ari tyktu uorā, suoc tricynuotīs, lai dvēselītes atkreit nūst. Seipūla kuotiņš attryukst un jei ar vysom dvēselītem reizē īkreit atpakaļ kotlā.