Reiz dzīvoja nabadzīgā būdiņā vīrs, sieva un dēls. Vīrs nomira. Pēc bērēm pie mātes atnāca velns, prasīdams, lai pārdodot savu dēlu. Dēls bija tikai 3 gadi vecs. Tā sacīja: "Ko tu darīsi ar tik jaunu bērnu?"

Velns sacīja, ka šim esot tāds darbs, kas tikai mazam bērnam padarāms. Nu, kad tā - pārdeva arī dēlu par maisu naudas. Velns dēlu aiznesa uz trim gadiem peklē. Aiznesa un nolika par uguns kurinātāju, piesacīdams tā kurināt, ka sprakstot vien. Puisēns kurina, kurina, bet velns aizbraucis uz visu gadu projām. Te viņš kurinādams sāks ievērot, ka katlā viņa paša nelaiķa tēvs vārās. Palika žēl puisēnam tēva - izdzēsa uguni, lika tēvam kāpt laukā no katla. Tēvs izkāpa un izrādīja dēlam šādas velna istabas, tādas; pēdīgi ieveda tai istabā, kur liels katls vārījās, un lika dēlam galvu katla šķidrumā mērkt. Dēls iemērc galvu, galva aplipusi ar zeltu. Tēvs parāda kaktā lupatus, lai aptinot galvu ar tiem. Aptina. Pēc gada pārbrauks velns, tēvs atkal mudīgi katlā iekšā. Velns vaicā: "Vai viss kārtībā?"

Esot viss.

"Vai ēdis arī esi?"

Esot ēdis.

"Nu, ja esi ēdis, tad labi - bet nāc ēdīsim vēl!"

Puisēns gāja un paēda. Kad bija paēduši, tad velns atkal aizbrauca uz otru gadu. Tūliņ puisēns apdzēsa uguni, tēvs atkal izkāpa no katla, ieveda dēlu tai istabā, kur lielais katls vārījās, un teica, lai iemērcoties katlā līdz jostas vietai. Dēls iemērcās, aplipa līdz jostas vietai ar zeltu un aptinās ar lupatiem, lai zelts nemirdzētu. Pārbrauc velns, tēvs katlā atpakaļ un dēls sakurina uguni par jaunu. Velns vaicā: "Vai viss labi padarīts?"

Esot.

"Vai ēdis arī esi?"

Esot gan.

"Labi, labi, bet nāc, ēdīsim vēl!"

Puika gāja. Ēdot velns vaicā: "Kāpēc esi galvu un krūtis ar lupatiem aptinis?"

Puisēns saka: "Man pie krāsns deg, neesmu ieradis gar uguni vienmēr pūlēties."

Velns tic tam un vēl uzteic puiku: "Divi gadi labi nokalpoji, nokalpo trešo arī tikpat labi!"

To sacījis, tas aizbrauc uz trešo gadu projām. Tūliņ puisēns apdzēsa uguni, tēvs izkāpa no katla, aizveda pie lielā katla un teica, lai iemērcot visu augumu katlā. Dēls iemērcās un aplipa viscaur ar zeltu. Nu tēvs padabūja paprāvu mēteli, noplīsušu, un ietērpa puisēnu no galvas līdz kāju galiem tanī, piemācīdams: "Kad velns pārbrauks, viņš tevi vedīs vaŗa, sidraba, zelta istabā un dos maisu naudas, bet tu neņem nekā, šo mēteli noplīsušo izrunā tam, tas viss."

Pārbrauca velns, tēvs katlā atpakaļ, un velns nu vadā dēlu pa vaŗa, sidraba, zelta istabām, skubinādams, lai grābjot naudu. cik vien tīkot. Bet dēls atsacīja: Tā nauda ir smaga, negribu!"

Tad velns saskaitās ļoti: vai nekā negribot ņemt?

"Gribu gan!" - lai dodot to noplīsušo mēteli, kas šim mugurā. Velns nu vēl vairāk sapīka un skaidri uguni spļāva, bet mēteli atdeva taču un tad puiku pa logu izmeta laukā, uz lielu klajumu izsvieda. Puika nu gāja, gāja taisni uz mājām - te ierauga: liels baltu aitu pulks nāk šim pakaļ. Tās bija cilvēku dvēseles, ko puisēns bija iznesis ārā no katla - aiz noplīsušā mēteļa.