Vīnam lelam un boguotam kēniņam beja meita, kura cīši saslymuoja. Nikas nazynuoja, kai jū izdzīdēt. Vīnu reizi kēneņš sasaucja vysaidus ļauds nu vysys sovys kēnestis un pasacēja: "Kas izdzīdēs munu meitu, tu es apbēršu ar zaltu."

Itūs kēneņa vuordus izdzierdēja vīns vecs un suoka runuot: "Vajag atrost taidu cylvāku, kas cīši labi dzeivoj pasaulī, kas ir pavysam nabogs, bet laimeigs. Tam cylvākam vajaga nūmaukt kraklu un apvilkt jū slymai kēneņa meitai. Kēneņa meita nu reizis paliks vasala."

Kēneņš paklausēja, kū runuoja vecs, un nūsyutēja sovus kolpus meklēt taidu cylvāku. Kolpi meklēja, meklēja, bet nikai navarēja atrast taidu laimeigu cylvāku. Kēneņš ilgi gaidēja, bet juo meita jau pavysam mierst zemī. Taišņi tymā pat dīnā uz vokoram vīns kolps, īdams uz vīnu vacu ustobeņu, izdzierdēja vīna cylvāka bolsu, kurijis runuoja: "Pastruoduoju, paēžu un īšu gulēt. Kuo man vairuok vajag?"

Kolps, dzierdādams itūs vuordus, nu reizis palyka prīceigs, ka atroda taidu laimeigu cylvāku. Jis tyuleņ pasaucja itū cylvāku un nūvedja jū uz pili pi kēņeņa. Izguoja kēneņš un runuoja uz ituo cylvāka: "Es tev īdūšu dauz zalta, puordūd tu man sovu kraklu."

Cylvāks atbild kēneņam: "Gareigs tāvs kēneņš, man nav krakla. Beja nazkod sen, bet es jū tai nūnosuoju, ka lupatu napalyka."

Sasadusmuoja kēneņš un izdzyna itū cylvāku nu pils uorā un par pusstundis juo meita nūmyra. Kēneņš cīši bāduojas. Tymā stracī atīt tys pat vecs un soka uz kēneņu: "Tu mani padzyni, ka man nabeja krakla, bet es sameklēju kaut muna krakla lupatys un atnežu."

"Kū man tagan, ka jau meita nūmyra?" soka kēneņš.

"Nikas!" atbildēja vecs, "muns kraklys jū atsadzeivynuos."

Kēneņš ar veču apvylka meitai tū vacū saplāstū kraklu. Meita nu reizis cēlēs un suoka staiguot un dzīsmis dzīduot. Kēneņš gribēja dūt večam daudz zalta, bet večs uz vītys iznyka. Tai kēneņa meita tagan dzeivoj, bet par tū veču vēl tagan nikas nazyna, kaids jis beja: vai pats Dīvs, vai valns.