Kādai ķēniņa princesei ir trīs zīmes. Princesi cits neviens nevar dabūt, kā tik tas, kas zīmes uzmin. Izminējās šādi prinči, tādi prinči; neviens neuzminēja. Netālu no pils gans gana cūkas. Cūku barā ir divi ļoti jauki sivēni. Princese vēlas vienu sivēnu un to nopērk par sešiem daldeŗiem Bet sivēns, saradis ar citiem, kviec pa nakti, ka princese ne gulēt nevar. No rīta viņa grib vēl otru jauko sivēnu pirkt, bet puika saka: "Nevaru vairs otru pārdot. Saimnieks jau gribēja vakar tā viena dēļ mizot, kur nu vēl otru?"

Princese tomēr neatlaižas; viņa sola divdesmit daldeŗu un vēl vairāk. Kad nu tā pavisam plijās, tad puika sola ar sivēnu, ja tik princese viņam savas zīmes parādītu. Princese attaisa zeķi un parāda savu stilbu, kur zīmes virsū. Otrā dienā cūkganam brauc kāds augsts kungs gaŗām un prasa ceļu uz pili, kur princese ar zīmēm dzīvo. Puika solās, ja viņu karītē līdz paņemtu, nevien pili parādīt, bet arī pninceses zīmes pateikt. Kungs to paņem līdz. Pie pils puika saka: "Nesiet mani, kungs, augšā, tad es teikšu tās zīmes."

"Ķērpis, kā lai tevi uznesu?"

"Jums lieli paltraki un lieli zābaki: aizlīdīšu aiz paltrakiem, apķeršos ap vidu un kājas iebāzīšu zābakos."

Uzkāpj pa pirmām trepēm. Kungs saka: "Teic nu mazākais jau vienu zīmi!"

Bet puika tev teiks taisnību! Viņš saka tā: "Viņai tāda labā auss, kā manai lutaušu cūkai."

Uzkāpj pa otrām trepēm. Kungs saka: "Teic nu otru zīmi."

"Viņai tāds kreisais pups, kā maizes kukulis."

Uzkāpj pa trešām trepēm. Kungs saka: "Teic nu trešo zīmi!"

"Viņai tāds deguns kā ūdens ķipis."

Kungs ieiet istabā. Puika izlēc no paltrakiem un paslēpjas apakš krāsns. Drīzi ienāk ķēniņš ar princesi un uzdod minēt pirmo zīmi.

"Viņai tāda labā auss, kā lutaušu cūkai!"

"Tas melots" ķēniņš iesaucās. "Mini otru zīmi!"

"Viņai tāds kreisais pups, kā maizes kukulis."

"Tas melots! Mini trešo!"

"Viņai tāds deguns, kā ūdens ķipis."

Tas melots vēl trakāki!"

"Kungs aiziet nokaunējies. Tai pašā brīdī princesei izkrīt gredzens no rokām un pakrīt zem krāsns. Viņa liecas pakaļ un ierauga cūkganu. Cūkgans izlien no krāsns apakšas.

"Vai tu arī gribēji minēt?" ķēniņš prasa.

"Gribētu gan; bet man, kā jau mazākam, atļausit reizes septiņas minēt."

"Nu mini!" ,

"Viņai tāds deguns, ka ķipis."

"Tas melots! Mini tālāk!"

"Viņai tāda sudraba stīga uz kājas stilba, kuŗa veselu cellu plata; no tās sudraba stīgas zelta stīga; no tās zelta stīgas dimanta stīga."

Uz to ķēniņš: "Urā! urā! cūkgans ķēniņš, zēns mans znots!"

Princese gan negrib cūkgana; bet neko darīt. Ķēniņš tam novelk cūkgana drēbes, apvelk savas drēbes un sūta pēc mācītāja. Atnāk mācītājs; princese lūdzas, kā traka, lai nelaulājot ar zēnu, bet labāk ar kaimiņa princi. Kad tā nu lūdzas, tad tēvs izspriež tā: "Es guldināšu nākošu nakti kaimiņa princi tevim vienā pusē un cūkganu otrā. Uz kuru pusi tevi citu rītu ieraudzīšu guļam, to tad precēsi: ja uz prinča pusi, tad precēsi princi; ja uz zēna pusi, tad jāņem zēns."

Tā paliek. Vakarā cūkgans paņem līdz pudeli vīna, pudeli mieļu, pudeli ožamās zāles un guļ mierīgi, kur jāguļ. Naktī cūkgans gorās, gorās pa gultu.

"Kas tev kaiš?" princis jautā. "Vai, kā man gribas dzert!"

"Tu nezini vis, kā man arī gribas dzert. Kad jel kas būtu ko nodzerties."

"Man te ir mazliet vīna uz galda. Pag, pag - padošu!" Cūkgans nu izkāpj, ieleij pats sev no vīna pudeles un princim no mieļu pudeles. Nemanot tas arī labi salaistās ar ožamām zālēm. Pēc laba brītiņa princim no mielēm vēdera graizes klāt. Tas izlēc no gultas, ieiet citā istabā un staigā salīcis. Cūkgans ieguļas tai pusē, kur princis gulējis, un salaistās vēl ar ožamām zālēm. Princese ap rīta laiku atmožas un saož ožamās zāles. Viņa domā, ka tas princis un pagriežas uz to pusi. No rīta tēvs ienāk ar mācītāju un atron, ka princese uz cūkgana pusi. Viņš pavēl princesi ar cūkganu salaulāt.