Pie viena ķēniņa dzīvojis ganu puika, kas ganījis ķēniņa aitas. Kādu rītu ķēniņa meita iznesusi ganam brokastis. Sākuši sarunāties. Ķēniņa meita prasījusi puikam, vai šis varot atminēt, no kā šās trīs kārpas galvā esot. Minējis, minējis - nevarējis. Pēdīgi pati pateikusi: "Viena kārpa no sudraba, otra no zelta, trešā no dimanta."

Reiz ķēniņš bija iedomājis savu meitu izprecēt un īsti tam, kas atminēšot, kādas kārpas esot šā meitas galvā. Nu nākuši daudz, daudz precinieku uz pili, jo meita bijusi ļoti skaista, bet neviens neatminējis. Un vienu dienu arī kāds mācītājs gājis minēt. Mācītājam, uz pili ejot, bijis jāiet ķēniņa ganu puikam gaŗām. Šis vaicājis: kur gan cienīgs mācītājs iešot?

"Uz pili kārpas minēt!"

Tad ganu puika teicis: ja šim labi maksāšot, tad pateikšot, kādas tās kārpas ir. Maksājis arī lielu naudu. Nu teicis, melodams: "Tā viena alvas, otra vaŗa, trešā sudraba."

Mācītājs it priecīgs aizgājis uz pili minēt, bet neuzminējis. Pa tām starpām ganu puika par iegūto naudu nopircis labas drēbes, aizgājis arī uz pili un kā minējis - uzminējis: "Viena kārpa sudraba, otra zelta, trešā dimanta."

Nu bijis jādod meitu ganu puikam, bet ķēniņam tāds puika nepaticis - teicis: "Es guldināšu visus trīs: puiku, meitu, mācītāju vienā gultā. Uz kuŗu pusi nu mana meita rītā būs piegriezusi savu ģīmi, tas viņu apprecēs."

Ganu puika nu iedod. mācītājam pa nakti raugu, tā ka tas dabū vēdera graizes un tā atbaida princesi no sevis.

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku ir uzrakstījis Brīvzemnieku krājumam J. Ozols Saukā un Zin. kom. krājumam Briedis Lielvārdē. Pēdējais piemin, ka ķēniņa meitai bijušas uz pupa zelta, sudraba un dimanta spalvas. L. P.