Vienam ķēniņam bija princese kas varēja katru mīklu uzminēt. Tādēļ princese bija izdaudzināta pa pus pasauli: visi nāca gudro princesi apbrīnot, visi pēc viņas precēt. Beidzot ķēniņš saka: "Ilgāki to nevaru vairs izturēt: katru dienu mana pils ar preciniekiem kā piebāzta. Tagad izlaidīšu šādu ziņu: kas manai meitai tādu mīklu uzdos, ko viņa nevar uzminēt, tas lai tad viņai paliek par vīru; bet tos, kas manai meitai mīklas uzdos, kuŗas viņa var uzminēt, likšu pakārt." Tas līdzēja; jo no tās dienas lielo precinieku drūzmu ne redzēt neredzēja.

Tā tas palika labu laiku.

Te uz reizi trīs tēva dēli tikmēr lielās, kamēr salielās ar princesi spēkoties. Vecākais brālis iet ar savu gudrību pirmais uz pili. Viņa mīklas bija gan gudras; bet princeses atbildes vēl gudrākas: nekā darīt- jāiet pie kārtavām. Otram brālim neizgāja labāki. Nu taisās jaunākais brālis uz pili; bet tēvs, māte to vairs nelaiž: kas tad būšot pēc viņa nāves mājiņā palikt, kas abiem vecumā maizes dot? Jaunākais brālis tomēr neatlaižas; viņš krīt klāt lūgties, kamēr tēvs vēlē arī. Bet māte ne uz to pusi: divi dēli esot jau palikuši pie kārtavām, trešo ne par ko nelaidīšot.

"Kad tu izčibētu, nu jārauga klusu aizkļūt!" nodomā pie sevis. Kādu dienu dēls saka mātei: "Klausies, māmuliņa. man jājāj uz mežu stirnas šaut; ieliec cibiņā pavalga tiesu un kuļķenītē maizes klinciņu."

Bet māte tūlīt nomana, uz kurieni dēls nodomājis aizkļūt. Viņa sadusmojas un ieber klincītī nāves zāles, pie kam raudādama nočukst: "Tikpat, kamēr tu mirsti pie kārtavām, mirsti labāk uz ceļa; mazākais man nebūs tas kauns jānes, ka trīs dēli tādā negodā miruši!"

Jaunākais dēls paņem savu šaujamo rīku un aizjāj. Bet uz ceļa zirgs nokūst. Dēls domā: "Pag, pag! iedošu maizes klincīti, gan tad tu atžirgsi!" Zirgs apēd klincīti un nosprāgst; divas vārnas pielaižās zirgam acis knābāt, tās arī nosprāgst. Dēls iebāž vārnas kulītē un aiziet. Ap vakaru tas ieiet kādā mājiņā, kur veca māte ar divpadsmit dēliem dzīvo. Dēli, visi divpadsmit, ir briesmīgi slepkavas; bet tai brīdī tik māte vien mājā.

"Vai nav ko iekost?" jaunākais dēls vaicā.

"Ir gan; bet ēd knaši, jo kad mani dēli pārnāks, tie tevi nomāks."

"Cik dēlu tev ir?"

"Man pavisam divpadsmit."

"Skat nu, vecenīte, tad jau dikti labi! Še manā tarbiņā divi balodīši, izcep tiem vieniem sešiem vienu balodīti, tiem otriem sešiem to otru. Es paēdīšu un steigšos projām."

Jaunākais dēls, labi paēdis, neaizgāja vis projām, bet klusu uzlīda uz istabas augšieni. Vecene, ar balodīšu cepšanu nodarbodamās, to nemaz neievēroja.

Pusnaktī dēli pārnāk un tūlīt :prasa: "Kas te par svešu smaku?"

"Kas nu par smaku? Dabūju divus balodīšus un izcepu vieniem sešiem vienu, otriem sešiem otru."

Dēli nu paēd, bet tūlīt arī atstiepjas; vecene noskrubina kauliņus - ta arī gatava. No rīta jaunākais dēls iet tālāk. Iet, iet - cik ilgi neēdis iesi? - gribas ēst. Te, par laimi, tas izdzird, ka turpat blakus stirna brēc. Viņš pārliek savu šaujamo rīku pār plecu un saka tā: "Ja es redzēšu to stirnu nošautu, tad būšu ķēniņš; ja nenošaušu, tad man jāmirst tepat mežā neēdušam."

Aizmuguris gan šāvis, tomēr nošāvis. Tagad, labi paēdis, atpūties, sukājis iet, kamēr nonācis pilī, kur tūlīt uzdevis princesei šādu mīklu: "Citreiz biju liels medinieks. Es nošāvu vienu, tas nošautais nošāva divi, tie divi nošāva papriekšu divpadsmit un beigās vēl vienu. Otrā dienā šāvu to, ko neredzēju un ēdu to, ko biju redzējis."

Mīkla desmit dienu laikā jāuzmin; bet padoma prasīt princese nedrīkst nevienam pašam. Princese izminās, izminās - nevar uzminēt. Vakarā jaunākais dēls piedabū princeses durvju sargu uz savu pusi un saka tā: "Klausies, ja es tikšu par ķēniņu, tad iecelšu tevi par padoma devēju; bet tev jāizdara tas, ko lieku: noklausies tu man aiz durvim, ko princese labu runā."

Durvju sargs tā izdara. Viņš pasaka jaunākajam dēlam, ka princese tādus vārdus mētājusi: "Ak tu nejēga, tavu gŗūtu mīklu! Bet, nekas! man desmit dienu laika. Es deviņas dienas sūtīšu savas kalpones, lai rauga no viņa mīklu izvilkt; ja tām neizdosies, tad desmitajā dienā iešu pati: Tik labi jāuzmanās, lai neviens nedabū zināt, ka esmu gājusi padoma prasīt!"

"Labi, tu esi varens durvju sargs! Paņem savas šķiltavas un paslēpies manā istabā. Kad kalpones pie manis ienāks mīklu izvilināt, tad es šķaudīšu; bet tiklīdz ka iešķaudos, tad šķil, ko māki."

Labi. Necik ilgi, te viena kalpone klāt. Bet tikdrīz, kā uzsāk valodas par mīklu, ta jaunākais dēls iešķaudās un durvju sargs šķiļ, ko māk. To dzirdēdama, kalpone aiziet klupdama krizdama un nemaz neatjēdzas, ka aizmirsusi savu lakatiņu paķert.

Tām astoņām neizgaja labāki.

Desmitajā dienā raudzīs pati princese uz savu laimi mīklu izkrāpt. Viņa atveŗ durvis un bailīgi prasa: ,;Puisīt, vai esi viens pats te istabā?"

"Kāpēc tā prasi?"

"Jā, puisīt, man bail, ka kāds nenoklausās, ko tevim prasīšu."

"Tad jau tu gribēsi laikam mīklu zināt?"

"Nu, kā tad. Puisīt, mīļais, pateic man tik to pirmo vārdiņu. vairāk negribu."

Tos vārdus izteicot, jaunākajam dēlam paliek tik mīksta sirds pret princesi, ka nevar atturēties, nepateicis mīklas pirmo vārdiņu; pat šķaudīt tas aizmirst. Un tas trakākais vēl tas: savā nejēdzībā tam izsprūk vēl mīklas otrs vārdiņš. Šis tūlīt gan apķeŗ, ko padarījis, sāk tūlīt arī šķaudīt, šķiltavas arī nožvirgst, pat princeses lakatiņš paliek turpat; bet princese jau projām: tai divi mīklas vārdiņi pietiek.

No rīta princese mīklu pateic; jaunākajam dēlam jāiet pie kārtavām. Bet iekams to kar, tas izlūdzas no ķēniņa vēl beidzamo reizi pie kārtavām vieglāko mīklu uz pasaules princesei uzdot. Kēniņš domā: "Nu kas par nelaimi: ja viņa tik gŗūtu uzminēja, tad jau vieglāko pasmiedamies uzminēs."

Noiet pie kārtavām jaunākais dēls uzdod mīklu: "Redziet, citreiz biju liels medinieks. Desmit stirnas šāvu: tās gaļas man izmuka, tās ādas man vēl tagadin."

Šo mīklu princese nebija gaidījusi. Mini, nu mini, ko pati ar savām kalponēm izdarījusi. Teiksi tēvam, ka mīklas pirmos vārdiņus izvīlusi, tas neiet. Minēsi šo mīklu, arī neiet; jo tad tēvs vēl labāk dabūs zināt, ko izdarījusi. Nebūtu tie lakatiņi tur palikuši, jeb: nebūtu mīklu uzdodot noteikts: padoma prasīt nedrīkst nevienam pašam, tad jau vēl kautkā izķeparātos; bet tagad cits nekas neatliek, kā jaunāko dēlu precēt. Un tā arī notika.

Pēc kāzām jaunais ķēniņš paņem kaŗaspēku un aiziet raudzīt, ko labu viņa vecais tēvs un māte dara. Uz ceļa tam iekrīt prātā, to slepkavu būdiņu nopostīt, kur abas vārnas par balodīšiem devis cept. Karavīri noplēš jumtu, uzplēš grīdu: aktu manu dieniņu: apakš grīdas liels pagrabs un pagraba dibinā viņa paša abi vecākie brāļi piesieti. Nabadziņi pie beigām novārguši, lai gan ēdiena tur papilnam, jo pagrabā slepkavas sanesuši milzīgu kāpu visādu ēdienu, dzērienu. Brālis, to redzēdams, tūlīt prasa: "Brāļi, mīļie, kā te ietikāt? Vai tad mīklas nedevāt minēt? Vai tad jūs nepakāra?"

"Mēs jau līdz ķēniņa pilij nemaz netikām. Slepkavas mūs sagūstīja un tūlīt aizsūtīja viltus ziņu tēvam, ka esam pakārti, ka mīklas princese uzminējusi. To viņi darīja tādēļ, lai tēvs mūs nemeklētu un tā viņu mitekli neuzietu un neizpostītu."

Kas nu varēja būt priecīgāks par veco tēvu un veco māmuliņu, kad jaunākais dēls, par ķēniņa znotu palicis, vēl pārved abus vecākos dēlus dzīvus. Viņi raudāja trīs dieniņas, trīs naksniņas prieka asaras un tad aizgāja savam jaunākajam dēlam līdz uz pili.