Kādam ķēniņam bijis viens vienīgs princis. Ķēniņš daudz kaŗo un valsts viņam pagalam iznīkusi; tikai princis un ķēniņiene viņam vēl bijuši. Bet nu princis vienreiz arī iedomājies aiziet, gribējis pa pasauli pavandīties. Tas mātei it īpaši nemaz nepaticis, tā teikusi: labāk lai tad te, nekā citur nomirstot! Un gribējusi nāves zāles dēlam iedot.

Tomēr, kā par laimi, princim bijis uzticams sulainis. Un tas bija nodzirdējis, ka ķēniņiene teikusi: šo vajagot nonāvēt! Būšot izvārīt divi glāzes tējas: vienu pati dzeršot (bez nāves zālēm), otru došot dēlam ar nāves zālēm. Sulainis to pateicis princim un pamācījis: "Ja tev nu sniegs tējas glāzi, tad izlej gaisā un saki: tas bija uz veselībām!"

Labi, princis tā darījis : izlējis tēju gaisā un teicis : "Tas bija, māte, uz veslībām!" Bet lejot viena pilīte tomēr uzkritusi zirgam uz krustu. Šis gan tai brīdī domājis: "Nekas!" bet kad aizgājuši ar sulaini uz otra ķēniņa valsti, zirgs no tās nieka pilītes nosprādzis. Nopirkuši citu zirgu. Bet kad kāpis jaunajam zirgam mugurā, atminējies, ka segli ar iemauktiem aizmirsti pie kritūšā zirga. Gājuši pakaļ. Aizgājuši un ieraudzījuši: trīs vārnas, kā ēdušas zirga gaļu, nosprāgušas tāpat kā tas zirgs. Paņēmuši vārnas, jājuši tāļāk. nonākuši pie slepkavu mājas mežā. Iegājuši iekšā, sulainis iedevis meitai vārnas: lai izcepot un tad viņam atdodot; bet lai tikai cepdama nelaizot pirkstus. Meita izcepusi. Nu ietinis cepešus papīrī un iebāzis tašā. Vēlāk pārnākuši slepkavas, divpadsmit tēviņi. Sulainis teicis princirn: kad slepkavas visi ēdīšot, tad viņš paņemšot kančuku, izskriešot ārā un saukšot, ka zirgi spārdās. Lai princis skrejot pakaļ un sakot: "Sulaini, rakari, nu tu esi atkal sukājams, ka zirgus neapskaties!"

Labi, tā noticis. Un tikko tad princis izskrējis ārā, vecākais slepkava sacījis: "Vajaga apraudzīt, kas viņiem tanī kulē!"

Apraudzījuši - ā! trīs cepti putni. Nu runājuši: "Viss kas mums ir, bet baložu gaļas nav - ēdīšim nu!"

Ēduši, ēduši - apēduši vārnas un sākuši snaust, galvas nokāruši, nespēks jau nācis. Tā viņi abi iekšā pakampuši zobenus no sienas un visus nokāvuši.

Jājuši tāļāk, atraduši kāda ķēniņa princesi. Tā jau pulku bija nonāvējusi, viņa uzdevusi mīklas, un ka nevar uzminēt, maitā nost. Un nu mūsu princim arī uzdevusi mīklas; bet tas visas uzminējis un beidzot uzdod mīklas arī viņai, lai uzminot, kas tas esot: "Viens nokāva trīs un trīs nokāva divpadsmit!"

Minējusi, minējusi - nevarējusi uzminēt. Kad nu nevar uzminēt, izgājusi uz viltu, sūtījusi savu istabas meitu pie prinča sulaiņa uz stalli, lai prasot, vai tas nevarot pateikt mīklu ar labu?

Tas atteicis, ka tad tikai varot pateikt, ja nākšot katru nakti stāvēt stallī izģērbusies pie zirgiem.

Labi, šī nākšot. Atnākusi - tā princis - kur bijis, kur nebijis - ar jājamo pātagu iekšā un sākot istabas meitu sukāt. Šī nestundā sprukusi no staļļa ārā, ne drēbes neattapusi vairs paķert.

Otrā naktī princese sūtījusi kukņas meitu. To arī princis nopēris, tā tāpat atstājusi drēbes.

Trešo nakti tad gājusi pati princese turp. Nu ņēmis sulainis princesi atkal sukāt; tā arī aizskrējusi bez drēbēm. Bet nu princi par to arī tā kā rītu - vedīšot pie kārtavām.

Noveduši - gandrīz metuši jau auklu kaklā, te princis lūdzis, lai atvēlot kādu vārdu parunāt ar sulaini, kas pašlaik bija atjājis ar ceļa somu pa pleciem. Labi, atvēlējuši gan to nieku.

Nu princis prasot sulainim: "Kur mēs bijām pirmo nakti?``

              Sulainis atteicot: "Mēs bijām medībās!"

             "Nu, ko tad mēs nomedījām?"

             "Stirnu!"

             "Nu, kur ādiņa?"

Tā sulainis ņemot un izsviežot no ceļa somas istabas meitas drēbes tiesas priekšā.

Tad princis prasot tālāk: "Kur bijām otru nakti?"

              "Medībās!"

              "Ko nomedījām?"

              "Lapsu !"

              "Nu, kur ādiņa?"

Tā sulainis ņemot un izsviežot no ceļa somas kukņas meitas drēbes tiesas priekšā.

Tad princis atkal prasot: "Kur bijām trešo nakti?"

            "Medībās !"

            "Ko nomedījām?"

            "Cauni ! "

            "Nu, kur ādiņa?"

Sulainis ņemot un izsviežot arī princeses drēbes tiesas priekšā.

Nu tiesneši teikuši: "Are, pati vainīga, gribēja tikai apmelot princi."

Palaidusi tiesa princi vaļā.

P i e z ī m e. Gluži tāpat Bramberģniekos Pogu Jānis uzrakstījis Brīvzemnieka kr.; tikai te mīkla skan tā: Viens nedzīvs nosita vienu dzīvu (= nāves zāles nobeidza zirgu); viens nosistais sita seši (= 6 vārnas nosprāgst, zirgu ēzdamas); un seši nosita divpadsmit (= 12 slepkavas ēd 6 vārnu cepešus un nomirst). Tālāk teikts, ka sulainis staigājis pa lauku un daudzinājis tos vārdus tā, ka ķēniņa meita dzird: "Ko mans kungs zin, to es arī zinu, ko mans kungs zin, to es arī zinu!" Ķēniņa meita; to dzirdēdama, tad sūtījusi savas kalpones mīklu izkrāpt. Beigumā teikts, ka pie kārtavām sulainis staigājis ap tiesnešiem riņķī. vicinājis 2 kalpoņu kreklus un ķēniņa meitas kreklu, sacīdams: "Mans kungs šāva vienu cauni - redz, še tā āda, es šāvu divi caunas, redz, še abas ādas!" Tiesneši nu nomanījuši, kas noticis, un nekāruši vairs šo, bet nosprieduši, ka šim ķēniņa meita jāprec. L. P.