Vienam ķēniņam bija meita liela mīklu atminētāja. Reiz ķēniņš izpauda tādu vēsti, tas dabūšot viņa meitu par sievu, kas atnesīšot tādu mīklu, ko viņa nespēj uzminēt. Un nu sākuši arī nākt mīklas devēji bez gala; bet ķēniņa meita uzminējusi visiem.

Beidzot vienā būdiņā trīs tēva dēli arī sataisīsies iet. - Divi dēli bijuši gudri, trešais muļķis. - Gudrie gan smējušies: "Ko tu, mulķīti. mums velti līdz vazāsies? Kas nu tavas mīklas? Kauna vien mums padarīsi!"

Bet muļķītis atcirtis: "Nepadariet tikai man kaunu! Ko jūs te lielāties? Par to arī katrs vēl paldies nesaka !" Tādi vārdi gudriem drusku tā kā pie sirds ķērās. Un ko viņi dara? Ače, pierunā māti, lai no Dieva puses muļķīti līdz nelaižot; viņš tur savārīšoties nezin kādas blēņas un viņiem tīri bailes, ka galu galā visi trīs neeikļūstot kādā ķezā. Māte pārdomā: "Tā ir gan!" Bet muļķītis ne un ne : viņš iešot un iešot. Neko darīt, māte beidzot iekuŗ krāsni un cepj visiem trim ceļa kukulīšus. Bet gudrie brāļi slepeni ielika muļķīša kukulītī nāves zāles un tad aizmūk divi vien, muļķītis bija diezgan sapratīgs negāja vis viens, iebāza kukulīti somiņā un pasauca šuneli biedros. Nu gāja vienu jūdzi, otru - uz reizi šunelis lec stāvus un smilkst: gribas ēst. Muļķītis domā: "Mēmu lopiņu nevar neēdušu turēt, atdošu ceļa kukulīti, lai grauž, gan jau es pacietīšos."

Bet, kas ir? Līdz kukulīti apēd, šunelis iekunkstas vien - gatavs. Un kamēr tur vēl skatās, pieskries trīs vārnas jau kritušam kucenam acis knābāt. Tomēr tik arī dabūja, kā izknābt vārnas arī nosprāga. Nu muļķītis pieglabā vārnas somiņā un aiziet tālāk. Iet, iet - gadas liels mežs un tur apstāj šo slepkavas, septiņi vīri. Muļķītis saka: "Ko jūs no manis, nabaga cilvēka, ņemsit? Še jums divi putniņi, tā visa mana liekā manta!"

Slepkavas paņem putniņus, iekuŗ uguni un sāks cept un ēst. Bet putniņu gala bija stipra gaļa: katram pietika ar vienu kodienu - visi septiņi pagalam. Mulķītis no slepkavu nagiem paticis, gāja tālāk un ieraudzīja ābeles galotnē sarkanu ābolu. Tūliņ paķēra akmeni ābolu nosviest; bet akmens aizgāja ābolam gaŗām un iekrita kadiķu krūmā, taisni zaķim pa galvu, kas krūmā gulēja. Zaķis apreibumā izlēca gan ārā, bet tūliņ saklupa un bija pagalam. Nu mulķītis atvēra nazi un sāka zaķi šķērst pusdienas tiesai; bet piepēši no vecā zaķa izlēca mazi zaķēni. Tos mulķītis saķēra un nokava pusdienas tiesai, ko cept. Tikai nelaime! tuvumā negadījās sausi; piekuŗi uguni iekurt. Beidzot atminējās, ka kabatā veca grāmata sendienām mētājās. Saplosīja to pašu iekūra uguni izcepa zaķēnus, paēda pusdienu un tad steidzās ķēniņa pilī mīklas likt minēt. Aizgāja tur un satika gudros brāļus krūtīs, tie nošļukuši nāca jau atpakaļ, jo nebij spējuši ķēniņa meitai neuzminamas mīklas uzdot. Gudrie brīnojās, ka muļķītis dzīvs vēl, un nodomāja: "Jāiet mazākais paklausīties, kādas muļķības tas tur liks minēt." Bet līdz muļķītis iekļuva pilī, tūliņ itin lepni: "Klausies, ķēniņa meita! mini manu mīklu: Ņamma nosita rējēju; rējējs nosita trīs un trīs nosita septiņi; tad svieda ar akmeni: kam nesvieda to nosita, kam svieda, to nenosita; no nositsā izlēca pusgatava gaļa, šo gaļu izcepa ar Dieva vārdiem un ēda."

Ķēniņa meita ilgi izminējās, nevarēja uzminēt. Beidzot krita muļķītim ap kaklu: "Nevaru uzminēt, tu esi mans vīrs!"

To redzēdami, gudrie brāļi palika bāli vien un nokaunējušies aizgāja mājā.

Mežotnē Vīksna uzrakstījis tā: Vienam kēniņam trīs dēli, divi gudri, trešais muļķis. Ķēniņš gudros dēlus ļoti mīlējis, bet muļķīti neieredzējis tamdēļ, ka viņš muļķis. Reiz ķēniņš sūtījis visus dēlus pasaulē; gudrajiem iedevis labus zirgus un katram sešas baltmaizes; bet muļķītim iedevis vāju zirģeli un baltmaizēs iesmērējis nāves zāles. Gudrie aizjājuši kā vēji, muļķītis palicis pakaļā. Jājis, jājis - uz reizi viņa suns, kas visur līdz skrējis, sācis smilkstēt. Muļķītis domājis: "Suns, laikam, izsalcis." Neko darīt, iedevis vienu baltmaizi, lai paēd. Bet līdz ko apēdis, nosprādzis Tomēr mulķītis domājis: "Viņš tāpat piekusis; jāšu uz priekšu gan pa pēdām panāks. Jājis, jājis - zirgs īsti vairs negājis. Muļķītis domājis: "Zirgs, laikam, izsalcis." Neko darīt - iedevis tam arī baltmaizi. Bet līdz ko apēdis - zirgs arī nosprādzis. Nu gājis raudādams kājām.

Beidzot atradis mazu mājiņu, kur iegājis atpūsties. Bet mājiņā saradušies septiņi tēviņi, vaicādami: "Kas tu tāds esi?"

"Es nekas neesmu, ienācu atpūsties," muļķītis atteicis

"Nu, tad turēsim maltīti!"

Bet muļķītis sacījis: Es jums došu no savas maltītes arī pasmeķēt " Un tūliņ sagriezis baltmaizi septiņās šķēlēs. Tēviņi pakampuši katrs pa šķēlei, bet līdz apēduši, tūliņ nokrituši gar zemi un mirdami iesaukušies: "Bij mums to zināt!" Nu muļķītis pārgājis mājā un teicis vecākiem: "Miniet manu mīklu: - divi šāva divus; septiņi šāva septiņus!" Vecākie izminējušies - nevarējuši uzminēt. Tēvs sācis uzplīties, lai pasakot, kas tas ir; bet muļķītis neteicis. Par to tēvs sadusmojies un sūtījis - nepaklausīgo vilku bedrē. Muļķītis gājis uz vilku bedri; bet ceļā nopircis sukuru un salasījis oliņas. Iegājis vilku bedrē un krimtis sukuru. Vilks vaicājis: "Ko tu kremt?"

"Riekstus!"

"Dod man arī!"

"Še!" mulķītis pasmējies un iedevis oliņu. Vilks kodis, kodis - nevarējis oliņu sakost. Beidzot izspļāvis oliņu, teikdams: ,;Ko te kodīsim? Nāc labāk ar mani spēlēt!"

"Labi!" muļķītis iesaucies, "liec tad savus pirkstus pie sienas, es atkal ar viņiem paspēlēšu." Vilks pielicis priekškāju pie sienas un gaidījis, kas nu būs. Muļķītis paņēmis dzenamo un ķīli un pieķīlējis vilka pirkstus pie sienas. Vilks gan bļāvis: "Tā nespēlē, tā nespēlē!" bet muļķītis paķēris un sukājis, lai āda pūt. Vilks sācis lūgties, lai nesitot un lai atlaižot no sienas, viņš apsoloties nekā ļauna nedarīt.

"Tas cita lieta!" muļķītis pasmējies un atlaidis vilku. Rītā tēvs atnācis skatīties un atradis muļķīti vilku bedrē dzīvu. Viņš pabrīnojies un teicis:

"Mulķīti, nāc ārā un ej kur gribi!" Labi, muļķītis izlīdis no vilku bedres un aizgājis pie tāda kunga, kam četras skaistas meitas bijušas. Tām viņš tūliņ uzmeties par brūtgānu un gājis pie viņām gulēt. Bet guļot visas noģērbis plikas. Meitas aizmukušas. Nu griezies atpakaļ pie mātes un teicis tā: Miniet manu mīklu: vakar gāju medīt; nošāvu četrus zaķus: tās gaļas aizmuka, tās ādas palika pie manis."

Māte izminējusies - nevarējusi uzminēt - prasījusi tēvam. Bet tēvs sacījis: "Tagad redzu: tu neesi vis vairs muļķis - paliec pie manis un manto manu valsti!"