Lielā valstī dzīvo bagāta ķēniņa meita. Viņa izsludina pa malu malām, ka to precēšot, kas tādu mīklu uzdošot, ko nevar atminēt; bet tiklīdz mīklu atmin, tad uzdevējam kakls nost. Labi. Nu atnākuši ķēniņa dēli, nākušas vienkāršas tautas - kas nu tādas bagātas negribēs - bet neviens neuzminamās mīklas nezinājis - tie nomaitāti. Un tādu nelaimīgu bijis tik daudz, ka izcēlusies vai vesela kapsēta.

Bet tai pašā valstī dzīvo arī viens jauns, nabags muižnieks. Un tam brīnum ļauna pamāte, ne acu galā šo neieredz. Ko viņš nu darīs? Viņš sadomājies arī jāt uz ķēniņa pili ar mīklām, kas tur jūk, jūk. Labi. Sācis posties ceļā, bet drošības labad ņēmis arī savu uzticamo sulaini līdz; ar to bijuši brīnum vienā vaigā. Tomēr pamātei tas ļoti riebj, ka šis arī jāj. Vai tāds nīstams plikadīda vēl gandrīz par ķēniņu tiks? Un nu viņa rauga visādi to aizķibelēt, bet kā nekā, tā nekā. Beidzot tā ņems viltību palīgā. Viņa izcep padēlim ceļa kukuli un sazāļo ar nāves zālēm. lai nu jāj, lai!

Tā nu jaunais muižnieks sapošas un abi ar sulaini dodas ceļā. Jāj, jāj lielu laiku, kamēr gluži pieguruši un nu jāpietura zirgi mežmalā drusku atpūsties. Kā šie tur pietura, paskatās atpakaļ - ierauga: muižnieka baltais sunītis tek iepakaļus. Tam sunīša žēl, un lai nenotecētos galā, paņem pie sevis uz zirga.

Tā jādami tie uzjāj vienu krogu un tur nu ieiet kaulus atlaist, paēsties. Sāks ēst; bet pirms paši kumosu baudījuši, kungs pasviež no maizes klincīša baltajam šunelim. Sunītis tā ēst izgribējies, ka gar kājām vien luncinājas. Bet tikko šunelis kumosu norijis, uz vietas beigts. Kungs, zināms, tūdaļ noskārst, ko pamāte ar maizi izdarījusi, un nu pateic vēl Dievam, ka paši nav ēduši. Neko darīt - ieskabinājuši, kas jau krogū dabūnams, un jās vien tālāk.

Bet nozāļoto šuneli kungs paņem līdza, piesējis pie segliem. Jāj, jāj - nav ilgi - šunelis saulē sāks brīnum ost. Ko nu tādu maitu tālāk vedīs? Pametuši turpat ceļmalā. Paši atkal, kā pa reizai, nokāpuši paēnā atdusēties. Labi. Te pēc maza brīsniņa atlaižas pie šuneļa sešas vārnas un sāks to knābāt. Bet tikko drusku ieēdušas, vārnas atveļas augšpēdu un uz vietas beigtas. Šie paņem vārnas līdza - šuneli pamet, kur bijis - un jās atkal. Jāj, jāj, pienāk vēla nakts, uzjāj mežā lielu, augstu māju. Kur nu tik vēlā laikā tālāk skubināties. Ies abi iekšā. Paver pirmās durvis, pamana gar sienām asiņainus :ieročus un drēbes. Gan nu noģied, kas te gaidāms, bet neko vairs darīt -- norunā nogaidīt - kas tad notiks, notiks.

Un vēl ne pusnakts, te pārjāj divpadsmit briesmīgi slepkavas. Bet šiem abiem atkal sava gudrība, iestāsta slepkavām,, ka viņi abi piederot tādam un tādam laupītāju pulkam; tie citi esot nule pat saķerti, viņi abi izbēguši un vai tādēļ nevarot šos, tādus iztrenkātus, uzņemt savā pulkā? Slepkavām tādi biedri bija brīnum pa prātam tūliņ uzņēma kā brāļus, tikai to vien piesacīdami, lai šie abi vakariņas paraugot, viņi, visi divpadsmit, briesmīgi esot piepūlēti. Labi. Un tā nu abi ies namā pagādāt ko vakariņām. Bet ko lai svešā vietā sazin? Te, par laimi ienāk prātā līdzpaņemtās vārnas un tūliņ ņem, sašķērž tās pa pusēm, ka katram laupītājam iznāk sava daļa; paši sev atkal noķēruši paspārnē vienu balodi, lai nebūtu vai pie vārnām jāķeŗas, un tā iznāca uz mata katram pa pus putnam.

Bet tikko slepkavas saēdās vārnu gaļas. tie sāka jau miegoties un bija drīzi beigti. Tāds spēks bija pamātes zālēm!

Nu muižnieks ar savu sulaini sagrābās slepkavu naudas un mantas, ciek vien varēja nest, un tad gaismiņā aizgāja tāļāk. Drīzi tie arī aizsniedza ķēniņa meitas pilsētu un otrā dienā skubinājās uz ķēniņa pili mīklas uzdot. Pils ļaudim brīnum iežēlojās jaunā, skaistā cilvēka, par varu tie raudzīja viņu atrunāt, lai tīšā nāvē neskrien; bet šis ne un ne. Jau daudz tiesas kungu sanāca minamo mīklu priekš ķēniņa meitas minēt, jau aicināja šo iekšā un nu vairs nelīdzēja, nu bija jāsaka mīkla. Un sacīja arī tādu, ko šie nebija ne sapņojuši:

"Kas tas ir? Viens sita vienu; viens sita seši un seši sita divpadsmit !"

Šie minēja, minēja veselu cēlienu, nevarēja atminēt. Neko darīt - lūdza divi mēneši laika. Labi. Bet paiet nedēļa pēc nedēļas, neviens nav atminējis. Ko nu? Ķēniņa meita par to ļoti noskumusi. Agrāki tai nāca diženi ķēniņa dēli un nezin kādi augsti kungi, bet tagad būs vai vēl jāaiziet pie tāda plikadīdas muižnieka. Beidzot tā sagudro mīklu ar viltu izdabūt. Pirms tā izklaušina kur un kā tas dzīvo, šis mīklas uzdevējs, un dabū zināt, ka tas veselām dienām nenākot mājās, blandoties apkārt pa mežiem medīdams. Sulainis viens pats pa mājām kopjoties. "Ā!" viņa domā, "tas vēl labāki! No sulaiņa taču kādus mīklas vārdus lētāk izkaulēs!"

Un nu pa vakara nokrēslu ķēniņa meita aizsūta pie sulaiņa savu kalponi un tā nu sulaini labina un lūdz, lai jel pasakot, ko mīkla nozīmē - būs šam maksāt, ko vien vēlas. Bet sulainis nav vis muļķis, tas it strupi atcērt, ka kunga neesot mājās un šis mīklas nezinot, pirms prasīšot kungam. Labi, pārnāk kungs, sulainis izstāsta visu pēc taisnības, kā bijis. Un kungs to nu piekūda tā: "Rītu jāšu atkal medībās. Ja kalpone atkal atnāktu, solies mīklu pateikt, bet ātrāki ne, līdz tā apņēmusies pie tevis līdz rītam pārgulēt. Es, zināms, būšu jau ap gaiļiem klāt un tad gan tai parādīsim ļaudis vilt!"

Labi. Un pašās novakarēs jau kalpone atkal klāt, lai takšu mīklu pasakot! Sulainis atsaka, lai paliek pie viņa par nakti, tad rītā pateiks. Kalpone gan gorījusies, gorījusies; bet galu galā palikusi gan. Bet ap pusnakti nāk viens iekšā, ka skribšķ, un sāk neganti pie durvim dauzīties. Sulainis liekas it pārbijies. Kungs laikam pārnācis, nu gan tik viņam, tik kalponei nelāgi klāšoties; bet darīt neko nevarot, durvis vaļā jāveŗot. Un tā nu atver - jā, kungs mājās. Bet tiklīdz tas pamana svešu sievieti savās mājās, tas saceļ tādu troksni, ka vai bailes uznāk. Apkārtvazaņķes te vazājoties! un kā nekā - lai tūliņ pošoties prom, uz pēdām prom! Kalpone, nabadzīte, aizbēgusi uz pili skaidri pārbijusies. Bet kas tev ar to pietiks? Nav ilgi, kalpone atkal klāt un nu lūdz, vai ceļos mezdamās, lai jel sulainis mīklu pateicot. Bet nu sulainis, kunga piemācīts, atteicis, lai rītvakaru nākot pati ķēniņa meita viņu lūgt, tad pateikšot. Labi. Trešo nakti kungs nu vairs nelaiž vis sulaini, kad ķēniņa meita gaidāma, bet tas, uzģērbies sulaiņa drēbēs, paliek pats mājā - sulaini atkal savās drēbēs aizsūta medīt.

Vakarā atnāk ķēniņa meita un domā: tas jau tas sulainis. Nu sāks šī tielēties ar pārģērbto sulaini, lai taču pateicot kunga mīklu! Bet šim sava gudrība, ātrāk nesaka, kamēr nav gulējusi šeit par nakti. Ak tu žēlīgais! Nu ķēniņa meita stostās, nu gorās - visu ko, to tikai ne. Bet šis neatlaižas, lai arī uz augšu lēktu. Galu galā - ko takšu cita darīs - paliks arī. Bet ap pusnakti pārjāj sulainis un tas, par kungu izlikdamies, aiztrenc ķēniņa meitu puskailu prom. Kas tas par negodu tādai, to var iedomāties. Bet lai nu ar ķēniņa meitu, kā ar ķēniņa meitu, kungam tomēr lielāka ķeza. Bija izsprucis, kad šī tur tā virsū plijusies, mīklas uzminējums. Tā jau kādreiz klājas, kad neko nerēķina !

Jā, un tā rīta agrumā ziņa klāt, lai kungs nākot uz pili! Noies turp - gudrenieki nobeŗ viņa mīklu kā pupas un šim nu, nabagam, jāiet pie kārtavām. Jau ved šo kārt, jau kaŗamā vietā salasījušies ķēniņš, ķēniņa meita, visādi augstmaņi, te kungam iesitas prātā cita gudrība. Lai atļaujot vēl pašai ķēniņa meitai itiņ lēti uzminamu mīklu atminēt; ja viņa to atminēšot, tad viņš labprāt miršot. Tiesas kungi dudina, dudina savā starpā, prasa arī ķēniņam, ko tas domā. Bet ķēniņš atsaka: "Ja mīkla tik lēta ir, lai viņa tad arī min!" Labi.

Un nu kungs saka tā; "Mēs, abi ar sulaini, izgājām medīt. Vienu dienu satikām lapsu. Sulainis šāva, bet lapsa pameta savu ādu turpat un aizmuka. (Tā āda - kalpones gods.) Otrā dienā tāpat. Trešā dienā es gāju pats pa to teku, kur lapsas lierē, un sastapu pašu lapsu ķēniņieni. Šāvu gan, bet arī tā pameta ādu un aizbēdza. Kas tas ir?"

Ķēniņa meita, to dzirdēdama, nosarka vien un, lai arī nezin kā mīklu zinādama, neteica ne traka. Bet kad nu neteica savu negodu, tad, zināms, mīklu nevarēja atminēt, gribot, negribot, bija jāapņem kaŗamais muižnieks par vīru. Apprecējās un dzīvoja labumā.