Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais dums (muļķis). Dumais tēvam lūdzās balto zirgu drusciņ pajāties. Tēvs atļāva, bet teica uz māti: "Nu tak to dumiķi dabūsim no mājas ārā! Cep karašu, liec tajā jipti iekšā un dod viņam līdz, lai sprāgst kā žurka. Vecāku acis to tak neredzēs."

Māte, bargo tēvu klausīdama, iztaisīja, iedeva tam vienam gudrajam un - kā laikam māte - piesacīja: "Aiznes to dumajam uz stalli un piekodini, ka tas pats lai neaiztiek, bet labāk lai baltajam dod." Kā pavēlēts, tā darīts.

Dumais aizjāja, ka smiltis vien nokūpēja. Kādā krogā ticis, iedeva karašu baltajam, lai grauž; pats gāja lūkot šņabīti. Pēc kāda brīža nāk zirgu lūkot - baltais guļ zemē asti atšāvis.

Nu puisis neesot ticis nekur, labāk gājis krogā atpakaļ. Bet pēc kādas stundas iznācis atkal savu balto sprāgoņu aplūkot redz: deviņas vārnas, balto knābādamas, nosprāgušas. Ko nu? Saņēma vārnas, iebāza ceļa kulē un gāja tālāk. Gāja, gāja - uznāca vakars, tapa tumšs, bet dumais vēl gāja un pa mežu vien. Tikmēr gāja, ieraudzīja mežā uguni spīdam. Iet turp, atrod vienu māju. Iet iekšā, viena vecīte sēd pie krāsns un vāra putru. Šis, labvakaru papriekšu padevis, saka māmiņai, šim esot deviņas vistiņas, tās jau varot tīri labi pie putras likt klāt. Vecīte ar mieru, noplūca sajiptētās vārnas un pielika putrai klāt. Nu dumais vienmēr vecīti kūdināja, lai jel smeķējot! Izvārīšot gaļu vai gandrīz bez sāls. Vecā smeķēja, smeķēja - tikmēr smeķēja, kamēr uz reizi slaukt! izstiepās kuldas priekšā, kājas vien notirinādama, un pagalam. Dumais iebāza vecenīti krāsnī un pats uzrāpās krāsns augšā, apsedzās ar mašu un gaidīja, kas nu būs.

Un tā nāk divpadsmit burlaki pa durvim iekšā, izmeklējās māti - mātes nekur. Nu paši runājās, ka māte, laikam kur aizgājusi, un ceļ gaļas zupu uz galdu. Uzceļ uz galdu, brīnās par cāļu gaļu un ņem iekšā, kas priekšā. Krietni sazolējušies, sāk viens pēc otra brēkt, ka vēders sāpot un netiekot no beņķa augšā, kājas kā ar svinu esot pielietas. Tikām tur esot sprauslājuši un ņēmušies, kāmēr viens pēc otra zemē un gatavs kā kaķis.

Nu dumais kāpa no krāšņa zemē un gāja tālāk. Gāja, gāja - nonāca pie vienas muižas. Tur bija pulks smukas meitas un dumais meitām deva tādu mīklu uzminēt: "Atminiet manu mīklu! Divi nošāva vienu, viens nošāva deviņi, deviņi nošāva divpadsmit ar visu māti."

Meitas minēja, minēja - nevarēja uzminēt. Lielskungs pats, dzirdēdams, ka ar viņa meitām viens svešnieks jokojas, sauc šo priekšā. Bet lielkunga jaunākā meita, dabūjusi šo redzēt, jau tā tā iemīlēja. Tad lielskungs brēca: "Kā tu te drīksti manas meitas ķircināt?"

Šis gan aizbildinājās, ka neesot ķircinājis, bet tikai mīklu devis minēt; tomēr lielskungs nemaz neklausījās; tikai kliedza: 'Prom pie karātavām!"

Dumais drošu sirdi uzkāpa karātavās, saņēma pats cilpu, lika sev ap kaklu un teica: "Jūs esat visi ar visu savu lielkungu manā varā! Tā mīkla, ko devu uzminēt, ir šī. Es un tas striķis esam divi; kad es tagad nokāršos. tad tas striķis pats metīsies lielkungam ap kaklu, to nožņaugs ; tad deviņas meitas un divpadsmit muižas puiši ar lielkunga vecāko meitu tāpat pakārsies. Tādēļ, vai gribiet, jūs leiši, es tūliņ karāšos?"

Bet lielskungs nu sāka lūgties, lai nākot labāk zemē. Šis jau nebūšot nekāds suns, būšot savu jaunāko meitu dot par sievu vis.

Bet šis vēl nekāpa. Tad lielskungs ir muižu vis apsolīja, lai kāp tikai zemē, Dumais nokāpa. Un visi priecājās, ka dumais vēl bija apžēlojies par viņu dzīvībām.

Tad nu dumais dabūja jaunāko meitu, muižu un dzīvoja kā kungs.