Vienam tēvam un mātei bīš vienc vienīgs dēls. Reiz dēls cirtis mežā malku un vienc gars tam kliedzis: "Ko tu cērt mežā malku? Ej uz Berlīni, tur tevi cels par ķēnīnu!"

Dēls aizgāš mājā un tēvam mātei stāstīš, ka šim jāiet uz Berlīni un tur šo celšot par ķēnīnu. Nu māte sacīsi: "Vai, dēlī, kā tu tur iesi? Tu jau esi mums vienc vienīgs. Neej vis!"

Bet dēls neatlaidies. Kad nu dēls izgāš no istabas laukā, tā nu māte sacīsi uz tēvu tā: "Ko nu viņu uz Berlīni laidīsim! Viņč tā kā tā nepaliks dzīvs. Lai jau nu mirst labāk tepat mūsu acīs!"

Tēvs ar māti norunāši pielikt pie ēdiena jipti un dēlu nojiptēt. Tēva un mātes runu noklausīsies dienestmeita un tā visu dēlam izstāstīsi. Ka nu dēls nācis istabā iekšā, tad prasīš mātei ko ko ieēst. Māte nu gāsi pēc ēdiena un dzēriena un piekrāvusi pillu galdu. Pie vīna viņa pielikusi jipti. Dēls jau to zināš, viņč paēdis un ta sacīš: ,,Māt', man grib dzert, do man pienu!"

Nu māte sacīsi: "Ko nu, dēlī, dzersi pienu? Dzer labāki vīnu!"

Ne, dēls vīnu negribēš dzert un prasīš aka pienu. Māte tam pēdīgi ar atnesusi pienu. Dēls nosmeķēš makanīt no piena krūzes, tad pielēš pienam vīnu, pasaucis mazu sunēnu un vīnu devis sunēnam lakt. Sunēns izlacis pienu un vīnu un bīš uz rāvienu beigts. Dēls paņēmis beigto sunēnu un gāš no tēva mājas ārā. Viņč gāš, gāš un iegāš lielā mežā. Ka dēls bīš nokusis un nakts nākusi virsū, ta nometis sunēnu zemē, licies pats tam līdzās un gulēš nost. Ap beigto sunēnu drīz vie salasīšies kraukļi un sākuši sunēnu apstrādāt. Dēls arī laidis, lei kraukļi knāp beigto sunēnu, pēdīgi viņč noķēris div kraukļus un apgriezis tiem kaklus riņķī. Abus kraukļus dēls iebāzis ķešā, cēlies augšā un gāš tik tālāk.

Dēls gāš, gāš un nogāš trīs dienas un naktis. Nu viņč pamanīš mežā mazu mājīnu. Dēls gāš mājīnā iekšā. Mājīnā dzīvāsi smuka meita un tā bīsi piekalta garā ķēdē. Ka nu meita dēlu redzēsi, ta sacīsi: "Vai, mīļais draugs, bēdz prom. Te dzīvā divpadsmit slepkaunieki. Ka viņi nāks mājā un tevi te uzies, ta tūlī nakaus."

"Lei jau," sacīš dēls. "Tā kā tā man reiz būs jāmirst."

Nu meita sākusi dēlam stāstīt, ka šī esot princese un šo esot tie divpadsmit slepkaunieki nolaupīši un atveduši šur. Te nu šie šo piekaluši pie ķēdes, lei viņa nevarot aizbēgt. Dēls nosēdies pie krāsns un klausījies. Tā viņš iedevis princesei abus kraukļus un sacīš, lei tos viņa izvārot slepkauniekim vakarīnās, bet lei pati nemaz neēdot. Princese paņēmusi kraukļus, noplucināsi un sākusi vārīt. Ka kraukļi bīš jau gatavi, ta arī visi divpadsmit slepkaunieki atnākuši un princesei prasīši, kas te esot par jauku smaku, vai šī kādu cepeti vakarīnām taisot. Nu princese sacīsi tā: "Te ienāca vienc svešnieks un tas esot mežā apmaldījies. Viņč man iedeva div teterus un es tos izcepu."

Nu slepkaunieki nekā vais nesacīši un sēdušies ap galdu. Ka viņi iesākuši ēst, ta sacīši princesei, lei saucot svešnieku ar. Princese aicināsi dēlu, un viņč nu gāš arī. Nu slepkaunieki sacīši: "Ēd tu ar!"

Dēls neēdis un sacīš: "Man negribis ēst, es jau paēžu!"

Tad nu slepkaunieki sacīši: "Vai nu ēd vai neēd, tā kā tā mēs tevi nokausim!"

"Lei jau," sacīš dēls pretī. "Tā kā tā man reiz jāmirst!"

Dēls tāpat sēdēš pie galda un neņēmis ne skripatīnas mutē. Ka visi divpadsmit slepkaunieki bīši paēduši, ta vienc pēc otra vēlušies pagaldē iekšā un bīši pagalam, jo kraukļi biši saknāpušies no nojiptētā sunēna un paši tagadīn bīši pilli jiptes. Ka nu pēdīgais slepkaunieks ievēlies pagaldē, ta dēls paķēris ciri un nocirtis visim divpadsmit galvas. Tā nu viņč pārcirtis ķērdi, kurā bīsi princese piekalta, un atlaidis šo vaļā. Abi nu paņēmuši līdz visu slepkaunieku mantu un zeltu un princese vedusi dēlu līdz uz sava tēva pili.

Ka princese ar dēlu iegāši ķērnīna pilī, ta vecais ķērnīc bīš tik priecīgs, kā vē nekad., Viņč negribēš vai savām acim ticēt ka nu princese pēc tikdaudz gadim aka bīsi reiz mājā un no slepkaunieku nagim vaļā. Ķērnīc turēš doto vārdu un devis dēlam princesi par sievu. Abi nodzēruši kāzas un dzīvāši laimīgi.

Reiz dēls gāš uz jakti un mežā apmaldījies. Viņč maldījies, maldījies, bet kā nevarēš, tā nevarēš no meža ārā tikt. Dēls nu sācis kliegt pillā kaklā - kliedzis, kliedzis, kamēr pie šā pienācis vecs vecīts un prasīš, ko šis kliedzot. Dēls un stāstīš, kas par lietu. Tad vecīts iedevis dēlam mazu stīpīnu un sacīš: "To tu sev apstīpā ap vēderu. Ka tev kā ievaigās, ta paberzē stīpīnu un es tūlī būšu klā."

Tā nu dēls prasīš, vai mala vē tālu esot. Nu vecīts aka sacīš: "Ej vie taisni un ta tu iznāksi pie lielas pilsētas. Tā pilsēta būs Berlīne."

Dēls gāš uz to pusi, kā vecīts sacīš, Viņč drīz vie bīš no meža ārā un pilsētā iekšā! Dēls gāš ķērnīna pilī iekšā un prasīš naktsmāju. Tai pilī bīš ķērnīc un tam bīsi viena vienīga meita un tā pati mēma. Ķērnīc bīš pa visu zemi izlaidis ziņu, ka viņč atdošot savu meitu un vēl vienu pili tam dakteram, kas varēšot princesi mēmumu atņemt. Ja nu kāds dakteris nevarēšot to izdarīt, ta tam galva nost! Dēls ar dabūš ķērnīna ziņu dzirdēt un viņč sacīš uz ķērnīnu tā: "Es tā ešu dakteris!"

Nu ķērnīc bīš traki priecīgs un stāstīš par savu meitu. Dēls apņēmies princesei mēmumu atņemt, ja šim dod savu istabu un laiž princesi pie šā. Ķērnīc bīš ar mieru un ierādīš dēlam vienu kambari, kur šis nu varēšot princesi ārstēt.

Otrā dienā dēls ievedis princesi tai kambarī un sācis ar viņu runāties; bet kā pa brīnumu, princese uzreiz sacīsi: "Muļķi, ko tu ar šiem [ķēniņu un citiem] runā? Viņi nekā nesaprot!"

Dēls nu bīš traki laimīgs, ka princesei mēmums atkritis, un viņč to tūlī vedis pie ķērnīna un sacīš, ka princese mākot runāt. Bet pie vecā ķērnīna princese vais nerunāsi un bīsi un palikusi mēma. Neko darīt, dēlam bīsi princese aka jāārstē.

Otrā dienā aka dēls ievedis princesi savā kambarī un sācis ar viņu runāties. Princese aka sacīsi: "Muļķi, ko tu ar šiem runā? Viņi nekā nesaprot!"

Dēls nu vedis princesi aka pie ķērnīna um sacīš: "Viņa māk runāt!"

Ķērnīc sācis ar princesi runāties. Nu princese vais nerunāsi. Bet ķērnīc nu pārskaities uz dēla un sacīš tā: "Tu mani jau div dienas māni. Ne princese runā, ne ir runāsi. Ja tu rītu neiemācīsi princesi runāt, tad tev būs galva nost."

Gan dēls apgalvoš, ka priecese viņa kambarī runāsi abas reizes, bet ķērnīc neticēš.

Trešo reizi aka dēls ievedis princesi savā kambarī un sācis ar viņu runāties. Princese aka sacīsi: "Muļķi, ko tu ar šiem runā? Viņi nekā nesaprot."

Nu dēls bīš skaudīgi laimīgs un tūlī vedis princesi pie ķērnīna un sacīš : "Nupat princese ar mani runāja."

Bet nu ķernīc sācis ar princesi runāt, bet princese ķērnīnam nekā neatbildēsi un izlikusies aka par mēmu. Ķērnīc traki pārskaities un licis dēlu iemest cietumā un sacīš tam, ka šo pēc trīs dienām pakāršot.

Dēls nu sēdēš cietumā un bīš traki bēdīgs. Bet trešā dienā dēlam ienākusi prātā vecīša dotā stīpīna un viņč sācis to berzēt. Tūlī vecais vecīts bīš klā un prasīš, kā šim vaigot. Dēls nu stāstīš. Tad vecīts sacīš tā: "Ka nu tevi vedīs uz karātavām, ta lūdzies, lei tevi ved gar princeses logim. Ka princese tevi pamanīs, ta viņa sāks kliegt, lei laiž tevi vaļā, jo viņa ir tevi iemīlēsi."

Trešā dienā dēlu veduši uz karātavām. Nu dēls lūdzies, lei šo vedot gar princeses istabas logim. Sargi bīši ar mieru un veduši dēlu gar princeses logim. Tiklīdz dēls bīš pret princeses logim, ka to pamanīsi princese un pillā kaklā kliegusi: "Nevedait manu brūgānu uz karātavām, vedait viņu šur."

Nu visi cilvēki dzirdēši, ka princese māk runāt. Ķērnīc bīš traki laimīgs un licis dēlu vest pie sevis augšā. Viņč nu tam atdevis apsolīto pili un sacīš, ka dēlam jāprecē princese. Princese ar bīsi traki laimīga un vienmēr runāsi, bet dēls bīš tāds bēdīgs un noskumis, domādams: man jau tur palika pirmā sieva! Viņč ilgi domāš, vai sacīt ķērnīnam, ka šis jau ir precējies, vai nē.

"Nu labi," nodomāš dēls. "Paprasīšu vecīšam."

Dēls paberzēš stīpīnu un tūlī vecīts bīš klā. Dēls nu vecīšam sacīš, kas par lietu. Bet vecīts tik sacīš: "Tev jāprecē princese." Nu arī dēls nospriedis nevienam par savu pirmo sievu neteikt ne vārda.

Ķērnīc licis vīkšt kāzas un pilī visi taisījušies uz kāzām. Kāzas bīšas dikti lepnas un tur bīš daudz, daudz prinču un augstmaņu. "Pag", nodomāš dēls. "Pils man ir, bet naudas nav. Došu visim prinčim un augstmaņim minēt manu mīklu. Kurš nevarēs mīklu trīs dienu laikā uzminēt, tam jāmaksā tik un tik.

Nu dēls gāš pie visim un uzdevis tādu mīklu: "Vienc nokāva vienu, viens nokāva divi un divi nokāva divpadsmit!" Tas būtu tā: Māte nojiptēja suni, suns nojiptēja div kraukļus, div kraukļi nojiptēja divpadsmit slepkaunieku."

Kurš varēšot mīklu pa trīs dienām uzminēt, tam dēls apsolīš lielu naudu; kuŗš nevarēšot, tam dēlam jādo sieks naudas.

Visi prinči un augstmaņi minēši trīs dienas un naktis, bet nevienc nevarēš uzminēt. Kā nu trīs dienas bīš riņķī, ta dēls sacīš: "Māte nojiptēja suni, suni knāpa div kraukļi un tos es noķēru. Abus kraukļus izvārīja un deva ēst divpadsmit slepkauniekim. Visi divpadsmit bī pagalam! Tāda ir mana mīkla."

Nu prinči un augstmaņi iedevuši dēlam katrs pa siekam naudas, jo neviens nevarēš mīklas uzminēt. Dēls nu bīš skaudīgi bagāts un dzīvāš ar princesi laimīgi savā pilī, .

Reiz princese gāsi mežā pastaigāties. Uzreiz viņa pamanīsi, ka pa zemi skrien traki smuks putnīc. Princese sākusi putnīnu ķert. Putnīc skrēš lēni, bet rokā ar nedevies. Princese tikmēr dzenāsi putnīnu, kamēr mežā apmaldīsies. Nu viņa sākusi pillā kaklā kliegt. Tūlumā dzīvāši burlaki un tie saķēruši princesi un iestiepuši savā alā. Ka nu dēls pieskrēš, ta princese jau bīsi burlaku alā. Viņč tik dzirdēš, kur princese kliedz un vaimanā. Nu dēls berzēš stīpīnu un saucis: "Vecīt', vecīt', nāc man palīgā!"

Tūlī arī vecīts bīš klā. Dēls un prasīš vecīšam, ko lei iesākot. Vecīts sacīš, lei šis tik paberžot stīpīnu, ta šim spēka būšot diezgan un viņč vienc varēšot burlakus samīcīt. Dēls darīš tā, kā vecīts vēlēš, un gāš burlaku alā iekšā. Ka burlaki dēlu pamanīši, ta gāzušies tam virsū. Dēls ar vienu roku samīcīš visus burlakus un dabūš princesi rokā. Pēc tam nu viņi dzīvāši laimīgi vēl ilgi.

P i e z ī m e 1. Šo pašu teicēja Emma Briede atcerējās no sava tēva, kas esot bijis liels pasaku stāstītājs. Pasaka bijusi vēl garāka, bet viņas beigu teicēja vairs neatcerējās. H.Skujiņa.

P i e z ī m e 2. Sal. tomēr 54. pasakas 5. variantu. P. Š.