Kāds puisis gāja malku cirst, pamāte viņam iedeva pusdienai līdzi kuklīti maizes. Puisim tecēja līdzi šunelis; viņš nolauza kumosiņu un nosvieda to šunelim. Šunelis, tiklīdz ka maizi apēdis, tūliņ nosprāga. Te pielaidās divas vārnas, sāka šuneli knābt un arī nosprāga.

Puisim, to noskatoties, nāca savādas domas galvā, viņam vairs netikās uz mājām iet, bet noplūcis vārnas un paņēmis līdzi, viņš gāja pasauli apskatīties. Satika slepkavas. Tie domāja, ka puisim labs cepets līdzi, atņēma viņam vārnas un apēda, bet tūliņ arī nomira.

Puisis paņēmis visu naudu, ko pie slepkavām atradis, gāja tāļāku. Nonācis vienā ķēniņa pilī, kuŗā valdīja princese, kas bija izsludinājusi, ka viņa tik to par vīru ņemšot, kas tai tādu mīklu uzdošot, ko tā nevarēšot atminēt. Daudz kungu bija sanākušu, kas deva princesei dažu cietu riekstu uzkost, bet viņa visas mīklas atminēja.

Nu uzdeva arī puisis savu mīklu: "Viens sita divi, divi sita divdesmit četrus," kuŗu princese nevarējusi atminēt. Puisis dabūja princesi par sievu un palika par ķēniņu. Pamāti viņš atstāja tais domās, ka tas ēdis viņas maizes kukulīti.