Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tēvs muļķo dēlu ne acu galā nevarējis ieraudzīt. Vienu dienu muļķis gribējis pajāties un paprasījis tēvam ķēvi. Tēvs arī iedevis un sacījis uz savu sievu, lai šī izcepot rausi, ieliekot vidū ģifti un iedadot muļķim līdz uz ceļa. Māte, arī nevarēdama dēlu ieredzēt, izcepusi un muļķis paņēmis to līdz. Jājis jau labu gabalu un sasniedzis krogu. Zirgs sācis zviegt un dēls iedevis rausi, lai paēdas, un pats iegājis krogā izdzert kādu šņabīti. Iznācis ārā, redzējis, ka zirgs nosprādzis un ap viņu sapulcējušās vārnas, kas sākušas zirgu knābāt. Paķēris vārnas, sabāzis kabatā un gājis tālāk.

Nonācis mežā un ieraudzījis uguni spīdam. Atradis vienu māju un gājis iekšā. Vecene tur vārījusi putru. Padevis labvakaru, šis sācījis. ka nesot līdz labu tiesu vistiņu, lai pieliekot pie putras, būšot gardāka. Vecene naplūkusi saģiftētās vārnas un ielikusi putrā. Šī nu pirmā sākusi smeķēt un tik ilgi smeķējusi, kamēr atstiepusies un bijusi pagalam. Muļķis iebāzis veceni krāsnī un pats gājis tālāk. Nonācis vienā muižā, uzdevis lielkunga meitām, lai uzminot viņa mīklu: "Divi nošāva vienu, tas viens nošāva deviņus, tie deviņi nošāva divpadsmitus ar visu māti."

Meitas minējušas, minējušas, bet nevarējušas uzminēt. Bet jaunākā lielkunga meita iemīlējusies svešniekā. Lielskungs dabūjis dzirdēt, ka te viens viņa meitas ķircinot un sauc to priekšā un liek pakārt. Muļķis uzkāpa karātavās un saka: "Tā mīkla, ko es jums devu, ir tāda: es un valgs esam divi, kad es pakāršos, tad valgs pats no sevis metīsies kungam ap kaklu un to nožņaugs, pēc tam jūsu deviņas meitas un divpadsmit kalpi, ar jūsu sievu tāpat, tiks nožņaugti. Tā tad tagad jūs esat manā varā."

Lielskungs nu ļoti pārbījies un sācis lūgt, lai jel šis kāpjot zemē. Bet muļķis ātrāk nekāpis, kamēr lielskungs neapsolījis savu muižu; līdz ar jaunāko meitu tam par sievu.

Tā muļķis dabūja lielkunga meitu un muižu, un pats dzīvoja kā kungs.