Senejūs laikūs dzeivuoja uz pasauļa vīns kēniņš ar sovu sīvu. Itam kēniņam dzyma dāls. Kad jis dzyma, kēninš sovam dālam nūpierka maziņu kumeliņu. Tai kēniņa dāls auga un staiguoja muocītūs un vysod, kad atīt, tyuleņ īt pi sova zirdziņa un tī ar jū vysu laiku puorvad. Kad jau dālam beja godu desmit un vairuok, jis cīši žāluoja sovu zirdziņu. Kēniņš vairuok braukuoja pa cytom kēnestem un sovā kēnestī moz dzeivuoja. Kēniniņa paša mīļuoja vīnu princu, kurs dzeivuoja juos pilī. Vīnu reizi princis sarunuoja ar kēninini nūnuovēt dālu, tūlaik jīm lobuok byus dzeivuot. Vīnu reiz atīt dāls nu muocīšonas un tyuleņ aizīt pi sova mīļuo zirdziņa. Dāls redz ka juo zirdiņš gauži raud. Vaicoj ķēniņa dāls zirdziņam: "Kuo tu, zirdziņ, raudi?"

Zirdziņš jam atbild: "Kai man narauduot? Tevi tova muote grib nūzuolēt. Jo tu manis klausīsi, tad kad padūs tev ēst, pyrmū bļūdu nūsvīd nu golda, a ūtrū vari ēst!"

Tai kēniņa dāls, nikuo nikam napasacīdams, īguoja sovā kambarī. Muote jam tyuleņ īdevja ēst, bet jis naēdja, pajēmja un nūsvīdja uz zemes un sadauzīja bļūdu. Ķēniņiņa kaut lomuoja sovu dālu, bet kū darīt? Jei dūmoj : "Vīna alga, jo na šudiņ, tad reit, es tevi nūzuolēšu!"

Tai itei dīna puorguoja. Ūtrā dīnā juos dāls aizguoja muocītūs. Atīt jis nu muocīšonas un tyuleņ īt pi sova zirdziņa. Otkon zirdziņš raud.

"Kuo tu, zirdziņ, raudi?" vaicoj kēniņa dāls.

Zirdziņš jam atbild: "Kai man narauduot? Tevi muote šūdiņ grib nūzuolēt. Jo tu manis klausīsi, tad paliksi dzeivs. Šudiņ muote tev īdūs zupu un gaļu, kuŗu tu vari ēst, bet kad īdūs bļīnus, tu naēd, bet atdūd suņam!"

Tai ķēniņa dāls, nikuo nikam napasaceidams, īguoja sovā kambarī: "Muote jam tyuleņ dūd ēst. Dāls apēdja zupu ar gaļi, bet bļīnus, lai muote naradzātu, atdevja suņam. Suņs kai apēdja bļīnus, tuyleņ nūspruoga. Muote gaida, kad dāls miers zemē, bet dāls vasals skraida. Suoka ķēniniņa ar princu runuot un izstuostīja jam, kas ar jū pirmā reizi nūtyka, bet utrā reizē dāls apēdja, bet kai beja vasals, tai ir. Princs ar ķēniniņi sarunuoja sataisīt gultu ar minom. Kad dāls īs gulātu, tyulen jū saraustīs, tī jam byus gols. Kai sarunuoja princs ar kēniniņu, tai izdarīja. Vīnu reizi atīt dāls nu muocīšonas un aizīt pi sova mīļuo zirdziņa. Zirdziņš otkon raud. Vaicoj kēniņa dāls zirdziņam: ..Kuo tu, muns mīļais zirdziņš, raudi?"

"Kai man narauduot? Tevi šudiņ gaida nuove. Jo tu manis klausīsi, tad varēsi palikt par dzeivu. Šudiņ tovā gultā sataisītas minas, un kad īsi gulēt, tī byus tova nuove. Bet jo tu paklausīsi manis, un naīsi tī gulātu, un īsvīsi tī tymā gultā suni, tūlaik redzēsi, kai saraustīs suni!"

"Labi!" pasacīja ķēniņa dāls un aizguoja uz sovu kambari. Jau vokorā dāls paēdja vakariņu un kad vajadzēja īt gulātu, jis sagyva ustobas mozū sunīti un īsvīdja sovā gultā. Sunīti tī nu reizes saraustīja, bet kēniņa dāls puorgulēja cytā vītā. Reitā atīt juo muote, kura jau dūmuoja, ka juos dāls nadzeivs, un redz jei, ka gultā jau nav juo dāla, bet guļ saraustīts sunīts. Nūsabeida kēniniņa un dūmoj paša sevī: "Kas te par jūkim, ka navar nikai dāla nūnuovēt?"

Kēniniņa pasaucja princi un izstuostīja jam vysu. Princs dūmoj pats sevī, ka dālam kas nabejs runoj, un tyuleņ lyka kolpim pasaukt rogonu, kura pastuostīs, kas īt dālam paleigā un vysu stuosta. Kolpi pasaucja rogona. Jei izstuostīja, ka dālam vysu runoj juo mīlais zyrgs, kuru tāvs jam nūpierka, kad jis dzyma. Izzynuoja princs ar keniniņu, ka zyrgs vysu dālam stuosta, un sarunuoja jī, ka vajag paprīšku nūkaut itū zyrgu. Kēniņiņa princu sarunuoja tai: kēniniņa suoks vaidīt un kaidus ķēniņš doktorus navoduos, bet jei lai runoj, ka nav nikaida paleiga. Pēčuok kēniņam izstuostīs tai, ka jei redzēja sapynā, ka vajag nūkaut tū zyrgu, kuru vysi mīļoj, un izdzert tuo ašņa, tad byus vasala. Kai jī sarunuoja, tai izdarēja. Saslymuoja kēniniņa. Atbrauc pats kēninš un atvad vysaidus doktorus, bet nikaida paleiga. Tai puorguoja laiks. Kēniniņa vys vaid. Vīnu reizi suoka kēniniņa stuostīt kēniņam sapynu, ka jei redzēja, ka vajag nūkaut tū zyrgu un izdzert tuo ašņa, tad byušūt vasala. Kaut kēniņam žāl zirdziņa, bet sīvas vairuok žāl. Jis beja ar itū mīrā un gribēja tai sataisīt, bet dālam par itū nikuo narunuoja. Dāls aizīt pi sova zirdziņa. Jis stuov, nūlaidis galviņu. Vaicoj dāls sovam zirdziņam: "Kuo tu nūlaidi sovu galviņu?"

Zirdziņš pasacēļa galviņu un runoj : "Kai man nastuovēt nūlaidušam golvu? Reit man byus nuove."

"Kai tai?"

"Tu vīns vari mani izgluobt nu nuoves. Tu vari pasacīt sovam tāvam, ka tu gribi uz manis kaut reizi pajuot un tāvs tevi paklausīs. Kad jis salasīs vysus sovus kolpus, tu treis reizes apjuoj apleik sovas pils, bet catūrtā reizē pasoki: palīcit vysi vasali, un mēs skrīsim pa gaisu uz cytu kēnesti, kur varēsim dzeivuot laimīgi!"

"Labi!" pasacīja kēniņa dāls un aizguoja uz sovu kambari. Reitā, kad jau kolpi tacynuoja nažus kaut zyrgu, dāls suoka vaicuot nu kolpu, kū jī ar nažim darīs. Kolpi pasacēja, ka kaus zemē juo zirdziņu. Dāls tyuleņ aizskrēja pi sova tāva un suoka prasīt, lai tāvs jam kaut pādējū reizi īdūtu pajuot ar sovu zirdziņu. Kēninš paklausīja dālu un tyuleņ lyka sasalasīt vysim kolpim un taipat izvest zyrgu. Kolpi izpildēja kēniņa pavēli, sasalasīja vysi un izvedja zyrgu. Kēniņš pasadynuoja uz zyrga dālu un dāls juoj apleik pilei. Kēniņš ar sovim kolpim veras uz dāla un pricuojas. Apjuoja dāls apleik pilei treis reizis um catūrtā reizē klīdzja: "Vasali palīcit vysi!"

Zyrgs pasacēļa un aizskrēja pa gaisu tuoli, tuoli. Tāvs nūlaidja golvu un īguoja pilī, bet dāls aizjuoja ar itū zyrgu vīnā lelā ķēnestī un tī apsaprecēja ar tuos kēnestes kēniņa meitu un dzeivuoja tī ilgi un laimīgi. Vīnu reizi sadūmuaja kēniņa dāls aizbraukt pi sova tāva. Tāvs kad īraudzēja sovu dālu, beja cīši prīcīgs. Cik tī dāls pi tāva nadzeivuoja, bet otkon losuos braukt uz tū kēnesti, kur palyka juo sīva. Kēninš nagribēja jū atlaist, bet dāls jam izstuostēja vysu, kai muote ar princu mīļuojas un kai jū nazcik reižu gribēja nūnuovēt. Kad izdzierda tū kēniņš, tyuleņ lyka kolpim pakuort princi aiz kuoju pi cyukas astes un turēt jū leidz tam laikam, koleidz jis ti nūmiers un sīvu ari gribēja pakuort, bet dāls nagribēja pīlaist, un prasēja tāva pīdūt muotei vysu. Tad kēniņa dāls otkon aizbraucja uz tū kēnesti, kur gaidīja juo sīva. Tai jī ar sovu sīvu suoka dzeivuot un beja laimīgi.