Mēs bijām trīs brāļi. Reiz mēs trīs aizjājām uz pieguļu. Par nelaimi šķiltavas bija palikušas mājā. "Ko nu darīt?" viens vaicāja. Otrs tam pretī kliedza: "Redz, kur uguns! tik jāiet pakaļ."

Nu viens aizgāja uguni prasīt, bet velns, kas uguni kūra, teica: "Ja tu stāstīsi labas pasakas, tad došu uguni; ja ne, tad aizbēršu karstas pirkstis aiz ādas."

Viņš nevarēja nekā stāstīt, tādēļ velns darīja pēc norunas. Pēc gāju es arī. Velns manim sacīja, vai es mākot stāstīt pasaku atsakas? Es atbildēju, ka māku. "Bet ja tu teiksi, ka es meloju, tad es tev tā darīšu, kā maniem brāļiem."

Viņš bija mierā un es sāku tā stāstīt: "Man bija liela balta ķēve. Reiz es aizjāju pieguļā. Gar kādu ozolu jādams, izdzirdu zvirbuļus čirkstam. Es uzkāpu ozolā pie cauruma, kur zvirbuļi čirkstēja. Bāzu roku - nelīda, bāzu kāju - nelīda, bāzu galvu - tā ielīda un es izēdu tos zvirbuļus. Bet ko nu? Galvas vairs nevaru izvilkt. Es iedomājos, ka tēvam mājā mazs cirvītis. Aizgāju tam pakaļ, izcirtu lielāku caurumu, izvilku galvu, nokāpu no ozola. Cirvīti aiz jostas aizbāzis, kāpu ķēvei mugurā un jāju tālāk. Piepēši ķēve sāka grīļoties - atskatījies ieraudzīju, ka cirvītis pāršķēlis ķēvei muguru. Nogāju mežā un nocirtu apses klūgu. Ar to saklūgoju ķēvi un jāju tālāk. Te .man iegribējās dzert. Piegāju pie ezera, bet trauka nebija. Noņēmu ķēvei galvas pusi un ar to padzēros. Gribēju jāt projām. Bet tavu nelaimi! galvas puse palikusi pie zera. Nekas neatlika kā jāiet atpakaļ. Kad pie ezera piegāju, tad jau rauda tur bij piedējusi olas. Sviedu raudai ar cirvīti, bet cirvītis ieskrēja tālu un to nevarēja vairs dabūt. Te iedomājos, ka manam tēvam ir ūdens kāšamās dakšas. Paņēmis dakšas, izkāsu ūdeni uz kokiem, uz kalniem un cirvīti dabūju. Nu jāju mudīgi vien tālāk. Uz reizi ķēve apstājās. Atskatījies, ieraudzīju, ka klūga izaugusi līdz debesim. Pa viņas zariem kāpu augšā un tā uzkāpu debesīs. Tur staigāju šurp, turp. No šējienes redzēju arī velnu ķēdē piesietu. Viņš uz manim rūca, bet es to aizvien pabikstīju. Vēlāk gāju pie cauruma un izlīdu. Bet ķēve jau bija aizgājusi, nevarēju nokāpt. Atkal atminējos, ka manam tēvam trīs maisi griķu pelavu. Paņēmu tās; sāku vīt striķus. Striķus novijis, laidos pa tiem uz leju, bet to pietrūka. Lai gan no virsas griezu, apakšā rietu, tomēr kādu versti vēl dabūju kritin krist. Te velns mani pārtrauca: "Tu melo!"

Nu es viņam nodarīju pēc norunas un - uguni paņēmis - aizgāju.