Dzeivuoja vīns kjēnaņš, kuram beja cīš skaista mjaita. Vysa kjēnaņa valsts jū skaitēja par skaistuli; beja tikai tei vaina, ka jei nikai navarēja izīt pi veira. Pi juos brauca prinči nu vysom molom, bet jai nivīns napatyka, i jei ni pi vīna nagribēja īt. Princesis tāvs, tū radzādams, palyka ciš skumeigs, jis bādova, kai byutu appracjāt sovu mjaitu. Kjēnanš sadūmuoja gudru lītu, i sovu nūdūmu pasacē sovai mjaitai. Kjēņaņa mjaita beja ar mīru.

Princesis tāvs izsludynova, kas jam izstuosteis taidu puorsuoku, kas pasaulī nikod nav bejis i navar nūtikt, tys dabuos juo mjaitu par sīvu. Vysa valsts gudrova dīnom un naktim: kotrys gribjāja byut par kjēņaņa znūtu. Nu vysys kjēņaņa valsts, i nu cytom pasauļa molom braucja pi kjēņaņa puorsoku stuosteituoji, kotrys stuostējā tū vyslobuokū i skaistuokū.

Tymā pošā valstī dzeivoja vīns tāvs ar trejiem dālym; div beja gudri, a vīns beja muļķis. Gudrī daly gribjāja ari braukt pi kjēņaņa, stuosteit sovys gudreibys, jī dūmuoja īgiut skaistū princesi. Muļkeits ari gribjāja braukt, bet bruoļi juo nalaidja. Pyrmais dāls taisējuos vasalam dīnom i naktim, jis dūmuoja kjēņaņam pastuosteit tū, kas pasaulī nikod nav bejis un navar nūtikt. Atguoja uz sātu, taipot kai i citi stuosteituoji.

Tod guoja ūtryjs dāls, jis tjaicuos, ka jis īgius kjēņaņa mjaitu. Ūtram dālam arī nikuo naizguoja, jis arī atguoja taipot kai i vacuokais uz muojom.

Muļķeits, nivīnam namonūt, izguoja nu tāva sātys, i guoja pi kjēņaņa. Visi tikai smjājuos par muļķeiti; kjēņaņs najāmja tuo vārā. Jis beja tikai par tū prīceigs. Muļkeits īsuocja puorsoku: "Kod es beju mozs, as guoju gonūs, ganēju cyukys. Uz teiruma, kur es ganēju, auga cīš lels ūzuls, kuŗā beja iels caurums. As cīš gribjēju radzjāt, kas ira tymā caurumā. As īguoju jimā īškā, i cauruma dybynā atrodu treis captus zvierbuļus. As pajiemu jūs vysus treis i apiežu. Apieds treis zvierbulus, as beju tai pījieds, ka navarēju izkuopt par tū caurumu nu kūka uorā. Nikuo dareit - as nūguoju uz sātu, pajiemu ciervi, izciertu leluoku caurumu i izkuopu uorā. Pajiemu sovys cyukys, i nūdzynu uz sātu. Īdams āst pušdīnis, pīsieju pagolmā pi ustobys pupu, kurei par tū laikū, koļceņ [kamēr] as iežu, izauga leidz pošym dabasym. Pupai beja taidi zory, kai eciežys. Pa tū pupu as uzkuopu debesīs. Debesīs as radzieju vysu, vysu, kū tī dora ļauds."

Kjēņaņš prosa: "Varbyut tu redzēji tī munu tāvu?"

"Kai tod! Tovs tāvs i muns tāvs tai klīdzja, ka visi dabasy skanāja."

"Kai tod tai tys var byut?"

"Tovs tāvs klīdzja kotlā vuoreidamīs, a muns tāvs lomuodamīs, molku cierzdams i kurinuodams gunkuri."

Kjēņaņš radzjāja, kai tei ir taida puorsoka, kas pasaulī nikod nav bejis i navar nūtikt. Kjēņaņš pajāmja muļkeiti par sovu znūtu, i sataisēja lelys i boguotys kuozys. Kuozuos beja muļkeiša bruoļi i vysa kjēņaņa valsts līksmovuos i dzjāra treis dīnas i treis naktis.