Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Viņiem katram savu nakti bij jāiet pieguļā. Vecākais dēls aiziet pirmo nakti un gribētu no velna uguni dabūt, iekurt ugunskuru, sasildīties; bet velns nedod: lai pasakot tādu notikumu, kas pasaulē nevar notikt, tad dabūšot uguni. Vecais gudro, gudro - nevar sagudrot, jāpaliek bez uguns. Otrā naktī vidējam dēlam tāpat. Bet trešo nakti aizies muļķītis, tas pasaka velnam tā: "Nu tad klausies, kas ir noticis un tomēr nevar notikt. Manam tēvam bija tādi divriči: katrā galā viens ritenis. Reiz braucu ar šiem divričiem Rīgā un iejūdzu siseni vienā galā, zirnekli otrā galā. Ceļā man pamuka tie divi, iegāju mežā, noķēru citus. Nu aizbraucu pie viena kroga, kur citi ceļa vīri zirgus ēdināja; iegāju krogā, bet piemirsu siseni ar zirnekli piesiet. Kamēr nu krogā atpūšos, mans sisenis ar visu zirnekli uzlēkuši zirgiem mugurā un sāks tikai jādelēt. Ceļa vīriem tādi joki īsti nepatika; tie pakampa stibas un sapēra manus lopiņus. Es izskrienu laukā, redzu: labi nav. Ko darīšu? Kāpšu pie Dieva ceļa vīrus apsūdzēt. Kāpu, kāpu - bija jau brangi augstu - tad piepēši kāpiens samisējās, kritu atpakaļ un iekritu līdz kaklam akmenī. Beidzot izķeparojos no akmeņa un pārgāju mājā. Otrā dienā nokavu teļu, no plaušiem (plaušņām) izkaldināju lāpstu, norāvu smilgu lāpstai par kātu un gāju akmeni izrakt ."

Līdz to muļķītis bija izteicis, te velns piepēži pazuda, tikai liela naudas guba vien palika tai vietā. Muļķītis sagrāba naudu un dzīvoja laimīgi.