Senūs laikūs dzeivuoja kungs, kas beja cīši lepns ar sovu boguotību. Vīnureiz jis uzsludynoj : kas lobuok samaluos, tys dabuos l00 rubļu skaidrā naudā. Nyu guoja un braucja kotru dīnu da kungam kaut kū samaluot, bet kas kū nateicja, vys jis teicja, ka nav taisnība. Vīnu dīnu atīt da kungam zemnīks. Kungs prosa: "Nu kū lobu samaluos?"

Zemnīks soka: "Kundzeņ, es redzēju ka šaipus azara ganējuos vuškas un pa tai pusei skrēja vylks. Vylks pajēmja un saplēsja vušku."

"Nav taisnība," soka kungs.

Tad zemnīks soka: "Pataisēju es garas trepos, lai kuopt uz debesim. Kuopu, kuopu - dakuopu da trepu golam, tad pacēļu augstuok, tad vēļ kuopu un tai izkuopu debesīs. Radzu tur staigoj Dīvs. Jis mani pabaruoja, padzirdēja un vysur izvoduoja. Tad nu vajag man kuopt uz zemi. Vīnu kambari es atrodu pylnu palavu. Es suoku veit nu palavom viervi. Tad pīsīnu viervi da noglai, kuru īdzanu dabasūs un tai kuopu, kuopu; kad viervei beja gols, augšā atgrīžu un apakšu pisīnu un tai nūkuopu zemē." "Maloj," saklīdzja kungs.

Tad soka zemnīks: "Tavs tāvs munam tāvam cyukas ganīja. Jis kai lecja par gruovi, tai nūbučuoja cyukas pakaļi."

"Ak tu paguons," saklīdzja kungs, īdevja tam zemnīkam 100 rubļu un ar dusmem izdzyna uorā.