Labi meli.

10. A. 852. V. Zacharska no Antona Razgaļa Rēzeknes Bikovas pagastā. Latvju kultūras kr.

Tuoli, tuoli vīnā kēnestī dzeivuoja zemnīks. Zemnīkam beja treis dāli: divi gudri, trešais mulkīts. Vīnu reizi tāvs nūsyutīja sovus dālus teirumu art. Aizguoja dāli vysi treis. Jī ora, ora, un jau taisuos tymss. Jīm vajag gulēt nakti teirumā, jī grib vuorēt vakariņas, bet guņs nav.

"Kur dabuot guni?" runoj bruoļi.

Vacuokais bruols ikuopja kūkā un redz, ka nazkur tuoļi guņs dag. Jis nūkuopja nu kūka un aizguoja uz tū vītu, kur redzēja guni. Pīīt jis tyvuok pi guņs, tī stuov vacs vecs. Bruoļs runoj : "Vasals, vecs! Īdūd man gunis vakariņas izvuorīt!"

Vecs jam atbildēja: "lzstuosti man puorsoku, tad īdūšu guni; bet jo runuosi par nūtikumu, izplēsšu nu mugoras vīnu syksnu!"

"Labi!" pasacēja bruoļs un suoka stuostīt nūtikumu. Vecs jū paguldīja uz zemes un izplēsja nu mugoras syksnu un palaidja pi bruoļim. Atīt vyduskais bruoļs un prosa nu veča gunis. Vecs jam ari tai pat runoj: "lzstuosti puorsoku, īdūšu gunis; runuosi nūtikumu, izplēsšu nu mugoras vīnu syksnu!"

Suoka vyduskais bruoļs stuostīt nūtikumu. Vecs paguldīja jū uz zemes, izplēsja nu mugoras vīnu syksnu un palaidja pi bruoļim. Atīt vyduskais bruoļs un runon jaunuokam: "Ej tu, tevis vecs gaida!"

Aizīt jaunuokais bruoļs pi veča un runoj: "Vasals, vecs! Īdūd man gunis!"

Vecs jam atbild: "Izstuosti man puorsoku, īdūšu guni; bet jo stuostīsi nūtikumu, izplēsšu nu mugoras syksnu."

"Labi!" soka jaunuokais bruoļs, "bet tu manis natraucej; bet jo traucēsi, tev izplēsšu nu mugoras treis syksnas! Beja myusu tāvam ar muoti treis dāli; beja myusim zirdziņš, bet pavysam vuojs. Es ar jū uz mežu braukuoju, molku škaldīju un uz sātu voduoju. Vīnu reizi es sādūs juot uz sova zyrga un ciervi aiz pazuses turēju. Zyrgs skrīn, bet ciervs jam pakaļā syt. Syta, syta - pus pakaļas atsyta.Es vēļ ar ūtru pusi treis godi struoduoju. Vīnu reizi verūs: pa pļovu staigoj zyrga ūtra puse un ād zuoli, es tyuleņ jū sagyvu, pīleimēju, ar viervi pīšivu un vēļ treis godi struoduoju. Vīnu reizi es ar bruoļim ar itū pat zyrgu braucjam uz pilsātu un aizbraucjam, nazynu kur, bet patykam tiergā Vaicuoju es nu ļaudim: "Ļautiņi, kas šudiņ duorgs, kas lāts?"

Jī man atbildēja: "Lātas aiz jyurom gūvis, bet duorgas vutes un blusas: par vīnu vuti dūd treis gūvis, par vinu blusu dūd treis gūvis ar teļim."

Mēs te sagyvam sev zam apakles pa kaidam symtam vutu un pīguojam pi jyuru. Navar par jyurom puorīt. Bruoļi suoka rauduot, bet es sēžu un smējūs. Kū darīt? Es tyuleņ pajēmu tū maisiņu ar vutim, sādūs viersā un puorbrauču. par jyurom. Tur ar vutim pīmeju daudz gūvu. Kū man darīt, kai puorvest par jyurom gūvis? Kugus jemt, cīši duorgi: Sadūmuoju lobuok pajemšu gūvis aiz astem un puorsvīšu par jyurom. Tai izdarēju un puorsvīžu vysas gūvis. bet pēdējū kai svīžu, pats ar gūvi nūskrēju pa gaisu par jyurom. Tī jau es salasīju vysus savus lūpus un dūmuoju: nūdzeišu uz pilsātu un puordūšu. Vērūs: uz zemes gruomota guļ. Es paceļu tū gruomotu un suoku skaitīt. Tī beja rakstīts, ka tavs tāvs munam tāvam vysu myužu paruodus moksuos!"

"Kū tu runoj, muļkis?" pasacija vecs.

"Ak tu, vacais valns, naizturēji! Dūdi mugorā treis syksnas izplēsšu!" pasacēja jaunuokais bruoļs un tyuleņ izplēsja večam nu mugoras treis syksnas. Tad pajēmja guni un aizguoja pi bruoļim vuorēt vakariņas. Reitā bruoļi suoka stuostīt tāvam, kas ar jim nūtyka, kai jī gribēja dabuot guni, bet nadabuoja un vecs jīm izplēsja pa vīnai syksnai, bet muļķīts guni dabuoja un vēl večam treis syksnas nu mugoras izplēsja. Tai nu tuo laika tāvs muļki skaita par gudruokū dālu.