Vienam ķēniņam bija skaista un gudra meita. Kad viņa nāca margu gados (brūtes gados), tad precinieku jau nebija trūkums. Bet ķēniņa meita tikai pie tā solījās iet, kas viņu aizrunātu. Tur tuvumā dzīvoja tēvs ar trim dēliem. Abus vecākos dēlus tēvs mīlēja un kā kundziņus lutināja, bet jaunākam bija visi gŗūtākie darbi jādara, pie kam ir ne mīļa vārdiņa nedzirdēja.

Ziņa par ķēniņa meitu izpaudās arī šeitan. Tādēļ abi vecākie brāļi taisījās ceļā uz ķēniņa pili. Apģērbās svētku drēbēs, apsegloja zirgus, un māte piepildija viņiem panariņus (tarbas) ar raušiem.

Jaunākais brālis lūdza, lai arī šo ņemot līdz, bet viņi atkliedza: "Ko tu, muļķi, tur darīsi? Paliec labāk mājā un kapā cūkām lapas!"

Kad nu jaunākais brālis ar asarām lūdzās, tad viņi teica; "Nu nāc! Bet nāc tikai no tālienas un nedari mums kauna! Ļaudis lai nezin, ka mums tāds muļķa brālis!"

Māte viņam ielika panariņā šādas tādas salašas, un viņi devās ceļā: abi vecākie brāļi jāšus pa priekšu, jaunākais kājām pakaļ.

Ceļa malā tupēja veca vārna. Jaunākais to saķēris rādīja brāļiem.

"Vai nemetīsi zemē?" viņi kliedza.

Jaunākais nemeta vis zemē, bet iebāza panariņā.

Pēc kāda laika viņš atrada kubuliņa stīpu un rādīja brāļiem. Brāļi atkal tāpat kliedza, lai metot zemē. Jaunākais nemeta vis zemē. bet iebāza panariņā.

Netālu no pils viņš atrada ratu tapu.

"Ē, brāļi!" viņš sauca: "ko es atradu!"

Bet brāļi palika nikni un kliedza: "Vai nemetīsi zemē? Ko tu visus niekus lasi pa ceļa malām un mums rādīdams traucē mūsu gudrās sarunas."

Pilī ķēniņa meita tiem nāca pretim un ieveda mazā siltā istabiņā.

"Ai, cik silta istabiņa!" abi vecākie brāļi teica.

"Man paduse tik silta, ka visu varu izcept, ko vien gribu," ķēniņa meita sacīja.

Brāļi domāja, domāja, ko nu sacīt, bet vairs nēko neatjēdza. Nu jaunākais brālis, kas līdz šim pie durvim stāvēja, pasniedza no panariņa ķēniņa meitai veco vārnu, sacīdams: "Kad tava paduse tik silta, tad izcep šo mazo Vāczemes vistiņu!"

"Kā cepšu, tā pārplīsīs," ķēniņa meita teica.

Tad uzmauc šo gredzentiņu," jaunākais brālis teica, kubula stīpu pasniegdams.

"Izkritīs cauri!" ķēniņa meita teica smaidīdama.

"Še. bāz tapu priekšā!"

Nu ķēniņa meita jaunākam brāļam sniedza roku. Nokaunējušies abi vecākie dēli atgriezās atpakaļ, bet jaunākais palika pilī un apprecēja skaisto ķēniņa meitu un dzīvo vēl tagad, ja nav nomiris.

P i e z ī m e. Stāstītājs šo pazīstamo pasaku gribējis attiecināt uz kādu "Boļvu ķēniņu", kādēļ teksts ir mazliet saīsināts izlaižot apšaubāmās lietas. Līdzīgu pasaku ir arī uzrakstījis skolnieks A. Aļļis Nīcā. P. S.