Ķēnīnam bīsi viena pati meita un šī bīsi tik mutaina, ka nevienc šās nevarēš aizrunāt. Nu ķēnīc izlaidis tādu ziņu, ka šis savu meitu atdošot tam par sievu, kas šo varēšot aizrunāt. Bet nu nākuši no malu malām, bet nevienc nevarēš ķēnīna meitai aizbāzt mutes, un kas nevarēš, to ķēnīc ielicis cietumā.

Vienam tēvam bīš trīs dēli. Abi vecākie bīši gudri, bet jaunākais bīš padumš un šo tāpē iesaukuši par Muļķi. Nu reiz visi trīs brāļi sarunāšies kopā, iešot uz ķēnīna meitu un provēšot roku, jāču kādam laimēšoties šai aizbāzt muti.

Visi trīs jāši pa ceļu un uzreiz Muļķis uzskatīš zirga mēslu čupu. Šis nu tūlī no zirga no un sacīš: "Ņemat augšā, gan dienās noderēs!"

Bet gudrie Muļķi izsmēši: sak, muļķis paliekot muļķis, lei tik piesargoties, ka ķēnīc šā neiebāžot cietumā! Bet Muļķis sagrābis zirga mēslus cepurē un ta uzmaucis akal šo galvā. Nu akal jāši visi trīs tālāku un uz ceļa gadīsies stīpa. Nu Mulķis akal sacīš : "Ņemat augšā, gan dienās noderēs."

Bet gudrie neņēmuši un izsmēši Muļķi. Bet Muļķis nekā neklausījies, nolēcis no zirga un saņēmis stīpu un akal visi jāši tālāku. Jāši, jāši un uz ceļa bīsi nosviesta spunde. Nu Mulķis akal sacīš uz brāļiem: "Ņemat augšā, gan dienās noderēs!"

Gudrie neņēmuši spundes augšā, bet Muļķis nolēcis no zirga, paņēmis spundi un ielicis cepurē. Nu akal visi jāši tālāku.

Jāši, jāši un Muļķis uzskatīš vecu naglu. Nu šis tūlī sacīš uz gudriem brāļiem: "Ņemat augšā, gan dienās noderēs!"

Bet brāļi neņēmuši naglas augšā un tik piesmēši Mulķi. Bet Muļķis nolācis no zirga muguras, paņēmis naglu un ielicis cepurē. Nu visi trīs akal jāši tālāku un piejāši pie ķēnīna pils.

Papriekšu pie ķēnīna meitas iegāš vecākais brālis, bet šim tā ķēnīna meita aizbāzusi muti, ka vai ne papīkstēt, un ķēnīc šo licis tūlī cietumā. Abi jaunākie brāļi noskatīšies, kā šo aizved uz cietumu. Nu nākusi vidējā kārta un šim ķēnīna meita ar aiztaisīsi muti un ķēnīc šo ar vēlēš iebāzt cietumā.

Nu gāš Muļķis un kā pa durim iekšā, tā tūlī sacīš uz ķēnīna meitas: "Vai, kur jūsu istaba silta!"

Ķēnīna meita tūlī šim pretī: "Mana dirsa vēl siltāka!"

"Nu, ta jau jāaizdzen spunde," sacīš Muļķis pretī,

"Spunde izkritīs," sacīsi ķēnīna meita.

Bet Muļķis šai pretī: "Uzdzīsim stīpu!"

"Stīpa nokritīs," sacīsi ķēnīna meita.

Bet Muļķis šai pretī: "Aizsitīs naglu priekšā!"

Nu ķēnīna meita sacīsi: "Bet kur tādus sūdus lei ņem?"

Bet Muļķis šai pretī: "Man tādu sūdu pilla cepure!" un Muļķis noņēmis cepuri un parādīš ķēnīna meitai, ka šim patiesīgi tādi ir. Nu ķēnīna meitai bīsi uzreiz mute cie un šī vais nemācēsi Muļķam ne bē, ne mē, pasacīt. Tā, luk, Muļķis aizlicis ķēniņa meitai muti.

Ķēnīc turēš doto vārdu un atdevis savu meitu Muļķam par sievu. Šie nodzēruši kāzas un dzīvāš laimīgi. Muļķis tūlī licis izlaist gudros brāļus no cietuma un ka vecais ķēnīc nomiris, tā Muļķis palicis par ķēnīnu un dzīvāš laimīgi un varbūt vē šo baltu die (nu) dzīvājot, ja vie jau no liela vezuma neesot nomiris.