Viens ķēniņš reiz apsola savu meitu tam par sievu, kas viņu trīs lietās aizrunās. Turpat dzīvo arī viens tēvs ar trīs dēli, no kuŗiem jaunāko visi tur par negudru. Abi gudrie brāļi tūliņ iet pie ķēniņa, bet nevar viņa meitas aizrunāt un atnāk mājā bešā.

Nu grib iet arī jaunākais brālis un runāt ar ķēniņa meitu, bet šā negrib laist. Ka gudrie brāļi nevarējuši viņas aizrunāt, kā tad nu gan šis varēšot? Bet jaunākais brālis nav tikmēr mierā, kamēr viņu arī atlaiž.

Ceļā jaunākais dabū zemē beigtu vārnu. apgroza to un iebāž savā ceļa kulē. Tālāku viņš vēl atrod zemē mucas spundi un stīpu, kuŗas tāpat paņem līdza. Ar visām šīm lietām viņš nu arī nonāk pie ķēniņa pils.

Pie pils precinieku ir sanācis tik daudz, ka tie visi nostādīti lielā. gaŗā rindā. Negudrais nonāk pats pēdējais un viņam ir jāstājas pašā rindas galā. Ilgi gaidot viņam nu grib izdarīties, bet nevar no rindas aiziet. Viņš izdarās savā cepurē un tur nu savu cepuri rokā.

Kad visi iepriekšējie precinieki jau bijuši aizrunāti un atraidīti, tad beidzot pienāk kārta arī negudrajam brālim. Bijusi karsta diena un šis, uzsākdams valodu sacījis: "Karsts laiks!"

Ķēniņa meita atbildējusi: "Pakaļā vēl karstāks."

"Še, izcep tur to vārnu!"

"Ne, ne, tauki iztecēs."

"Še, bāž spundi priekšā!"

"Pušu plīsīs,"

"Še stīpa sastīpā!"

"Vai tev daudz tādu sūdu līdza?"

"Re, pilna cepure! "

Tā negudrais brālis paturējis virsroku un dabūjis ķēniņa meitu par sievu.