Vienam tēvam trīs dēli : divi gudri, trešais muļķis. Gudrie brāļi izdalīja tēva naudu, mantu; bet muļķītim atdeva tikai tēva veco somiņu. Bet tai laikā ķēniņš izpauda tādu vēsti: kas aizrunāšot viņa gudro meitu, tam atdošot viņu par sievu un iecelšot vēlāk savā vietā par ķēniņu. Gudrie brāļi tūliņ sadeguši pošas, apsedlo zirgus un jāj gudro ķēniņa meitu aizrunāt; bet muļķītis paņem tēva somiņu un nosvīdis poš pakaļ. Otrā dienā jau satiek brāļus atpakaļ jājam; nav aizrunājuši gudrinieci. Šie nosmejas par muļķīti, ko tāds arī cerot tur rādīties; bet muļķītis noslauka sviedrus, neatsacīdams nekā.

Ceļā muļķītis satiek aldari ar mucām. Ātri braucot, mucai izkrīt spunde. Muļķītis paceļ spundi un pieglabā somiņā. Gabalu tālāk, satiek mucinieku; tam izkrīt stīpa. Muļķītis pieglabā ir stīpu somiņā. Gabalu gājis, satiek ormani ; ormaņa zirgam atkrīt nagla.

Muļķītis pieglabā arī naglu somiņā; bet tagad somiņa pavisam pilna. Gabalu gājis, ierauga sakaltušu zirga renguli. Muļķītis domā: "Nieks tas ir, bet ko vari zināt? Somiņa gan pilna, bet pabāzīšu tepat apakš cepures."

Aiziet pie ķēniņa meitas, tā tūliņ ar valodu pretim: "Uja! cik man salti."

"Uja! cik man atkal silti - sviedri aumaļām pil; es tevi sasildīšu!" muļķītis atbild.

"Tauki iztecēs!"

"Spundi priekšā!" Muļķītis izņem spundi.

"Pārplīsis!"

"Stīpiņu virsū!" Muļķītis izņem stīpu.

"Nomuks stīpa!"

"Nagliņu priekšā!" Mulķītis izņem naglu.

"Ē! kur tādus sūdus (niekus) ņēmi?"

"Man tādi sūdi pilna cepure!" Muļķis norauj cepuri - izkrīt zirga rengulis.

"Tevi nevaru pārrunāt, tu esi mutīgāks!"

"Tevi varu aizrunāt, tu necik neesi mutīga!"

Neko darīt, muļķītim palika lielā puse. Ķēniņš tūliņ darināja kāzas un salaulāja muļķīti ar savu meitu.

P i e z ī m e. Muļķītis pacēlis kritušu vārnu, spundi un stīpu. Līdz iegājis pie ķēniņa meitas, tā teikusi: "Ta tad man silta istaba!" Muļķītis atteicis: "Ja tik silta ir, tad izcep šo vārnu!" Meita: "Tauki iztecēs!" Muļķis: "Še stīpa, sastīpo - neplīsīs!" Meita vairs nezinājusi ko atteikt; bet ķēniņš vēl nedevis taču par sievu: lai izganot rītu vienu zaķi, tad! Muļķītis ganījis zaķi, bet zaķis ieskrējis mežā. Muļķītis nu raudājis. Te pienācis vecs vīriņš, prasīdams: ko raudot? - Tā un tā! Vīriņš iedevis stabulīti. Līdz papūtis - zaķis atpakaļ. Nu nācis ķēniņš ar viltu zaķi izkrāpt: teicis, lai iedodot mazliet zaķi paglaudīt. Muļķītis atbildējis: "Aizej, nokod to ķēvi purvmalā ar zobiem, tad došu zaķi." Ķēniņš nokodis ķēvi; nu bijis jādod zaķis. Bet ķēniņš neglaudījis vis zaķi: tūliņ paņēmis klēpī un steidzies mājā. Muļķītis pastabulējis stabuli - zaķis no klēpja ārā un pie muļķīša atpakaļ. Tas nu tas. Tomēr otrā dienā ķēniņš vēl nedevis meitu - atteicis: "Zaķi tu gan noganīji - tas tiesa, bet tev vēl jāpierunā maiss ar valodu, tad došu!" Sanākuši daudz laužu klausīties, kā mulķītis maisu pierunās; bet muļķītis bijis gudrs: sācis maisā to lai runāt, ka ķēniņš ar zobiem ķēvi kodis; bet nedabūjis visu izteikt, ķēniņš savu negodu negribējis dzirdēt, tādēļ saucis: "Diezgan, diezgan! tikpat mans znots esi, ko vēl runāsi velti!" Nu muļķītis apņēmis ķēniņa meitu. Šo variantu uzrakstījis D. Ozoliņš Jaunrozē. L. P.