Diži vecos laikos bij vienam bagātam tēvam trīs dēli. Tēvs tos, kā tēvam kritās, vienādi neturēja. Tos divi vecākos viņš vairāk izturēja un lutināja; to jaunāko viņš lāga neieredzēja un visā vienādi niecināja.

Kad jau dēli bij paauguši, tad tie tēvam lūdze, lai tiemis vēlus iet pasaulē savu laimu meklēt; viņi to neveikli (Ungeratenen) arī līdza jemšoši. Tēvs bij ar mieru un tiem arī pārtiku un pulku naudas uz ceļu līdza deve; bet tam trešajam lika, lai tas no to duju, kas tam vajadzīgs, prasus un tiekus: jo viņš to par muļķi izturēja; un tāds viņš arī reizām izskatījās.

Tie visi reizā izgāja un kad jau labu gabalu bij gaiši [gājuši], tad tie izalka un no tās līdza iedotās maizes sāka ēst. Un kad tas muļķis arī gribēja līdzi ēst, tad tie dui viņam nedeve un neļāve ēst. Tas bij lielā mežā, un tur netālu bij liels skudŗu pūlis, Tie viņam teice: "Kad tik dikti izalcis esi, tad ej un ēd tās skudres!

Ko nu nabaģelis lai dara? Gāja pie tā skudŗu pūļa raudzīt tās ēst. Bet kad tas bij piegājis klāt, tad tās skudres sāka runāt un lūdzēs, lai viņām neko neāztiekus, viņas tam briesmu brīdī palīdzēšošas. Viņš paklausīja un tāmis nedarīja vis nekā, un viņam rādījās, ka tas tik visai ēst arī negribus.

Nu gāja akal visi trīs tāļāk. Lielu gabalu pa to mežu gaiši, apsasēdās akal padusēt un ēst. Bet tie dui tam mulķim akal nedeve un neļāve ēst, teikdami, lai ejus tās bites ēst, kas tur klātumā bij redzimas. Viņš gāja akal pie to bišu; bet kad bij piegājis, tad tās arī lūdzēs, lai viņas neāztiekus, viņas tam it lielā notē palīdzēšošas.

Gāja akal visi trīs tāļāk. Kādu lielu gabalu gaiši, apsasēdās akal padusēt un ēst, un muļķim vēl nedeve un neļāve ēst; bet raidīja pie vārnu lizda, kas tur atradās, lai to bērnus ēdus. Bet ir tās viņa pielūdzēs, apsasolīdamās tam it lielā notē palīdzēt.

Gāja akai lielu gabalu, un nu izgāja no tā meža ļaudīs. Zināms, ka nu tie dui tam trešajam nedrīkstē un nevarē tā darīt, kā tai mežā; bet mīlēt tie viņa jau nemīlēja. Gāja tik gāja arvienu tāļāk. Bija gan - jau ne paši nezināja - cik tālu nogaiši pa ļaudim, muižām un pilsātiem, kad uz vienu reizu dzirdēja, ka tās zemes ķēniņģim esu viens pats bērns, meita, kas jau daudz brūtgānu, ķēniņģu un lielkungu dēlu, esu atraidīsi. Gudrinieki tūliņ steigšus tur gāja, domādami, rasi laima viņus tur gaidoti; un muļķis tiemis vilkās nopakaļus līdza.

Ejot tas ierauga tapu, viņš to pajēme un iebāze kabatā, un priecādamies rādīja arī brāļamis; bet tie par to, kā jau par muļķi, tikai pasasmējās. Vēl uz priekšu ejot, muļķis ceļā ierauga nokritušu stīpu, un to pajēmis, akal priecādamies brāļamis rādīja; bet tie to sarāja, ka tādus niekus jemot līdza. Bet viņš teice, ka neesu vis nieka lieta, varoti gan sagadu (nuetzlich) rasties. Vēl tāļāk ejot, tas ierauga ceļā vecu strigali (Strickstueck) viņš to arī pajēme līdza, un brāļu nosmiets, tas viņamis atteice, ka varus it labi strigalis sugadu rasties.

Tagad tie iegāja ķēniņa pilī, un tie gudrie pirmāk pietapa pie princesines. Kad to pirmo princesine uzprasīja, ko tas līdz šim esu dzievis (getan), tad tas atteice, ka ikdienas no rīta līdz vakaram labību mērījis, un tālab tāds noputējis esu. Tas otrs prasīts atteice, ka ikdienas no rīta līdz vakaram naudu skaitījis, ka pirksti pabūguši (schmerzhaft).

Pēdīgi nāce muļķa reiza stāties priekšā, Tas iegājis vien teice: "Ui princes, tavas siltas istubas, man ir cepuri no galvas nocēle!"

"Kā nu ne, man ugune pakaļā!" atteice princesine to piesmiedama.

"Vai! kālab tad neaplēji?" atteice muļķis.

"Jā, ūdiņa traukam tapa nev un stīpa nokritusi," atteice princesine.

"Tādas lietas pašu laiku man ir pie rokas," atteice muļķis, "še ir taps un stīpa!"

"Jā, bet spannim saites nav," atteice princesine.

"Ir tam varu izlīdzēt, man ir arī strigalis pie rokas," atteice muļķis. "Īsi sakot, man ir visas labas lietas," teice tas vēl beidzot.

Prirncesine visamis trijom lika pagaidīt, līdz tā ar ķēniņģi, savu tēvu, būšoti pasrunaisies. Nu viņa tēvam izteice, kādi brūt gāni tai gadīšies. Visi tai patīkoši un rādoties labi, tad jau viņš kā tēvs, lai noteicot, kuru no triju lai viņa paturoti. Kēniņģis spriede tā: "Maize gadiem, nauda brīžiem, laba lieta mūžam! Paturi, meit, to ar tām labām lietām!"

Un nu muļķis palika par ķēniņģa znotu, noturēja bagātas un lustīgas kāzas. Ne pa ilgis gadis ķēniņģis nomira un muļķis nu palika pa ķēniņģi; dzievā ar to princesini, kas viņu pirmo reizi ieraugusi, taisījās apsmiet, mīļi un laimīgi; piedzievā lielu vecumu un bērnu bērnus. Un skudres, bites un vārnas palika viņam palīga parādnieces: jo tam savā mūžā ne kāda nelaime un briesmas neatsagadījās.

Bet kā tad tēvam un brāļamis nu gāja? Nu gudrinieki pārgāja mājās pie tēva, visu naudu iztēraiši un melava tēvam, ka muļķis tālā svešā zemē nomiris un tie viņu šmuki godīgi paglabaiši.

Gudrinieki dzievā arī vēl dažus gadus; bet vienādi ķīvē, nesatikšanā un nabadzībā.