Vienam ķēniņam bija viena meita, to nevarēja neviens aizrunāt. Un kas nevarēja viņu aizrunāt, tam tika galva nocirsta. Tur nāca daudz ķēniņu dēlu, bet viņi visi pazaudēja savu dzīvību.

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Gudrie brāļi arī gāja to meitu aizrunāt, bet negribēja ņemt līdz muļķi. Muļķītis tomēr nepalika mājā, paņēma savu kulīti un gāja brāļiem līdz. Gudrie brāļi gāja papriekšu un muļķītis nopakaļus. Gabalu pagājuši, tie izdzirda muļķi saucam, kas bija atradis nosprāgušu vārnu: "Ak jūs, muļķi, kālab jūs nepaņemat tādu labu mantu?"

Vēl tāļāk ejot, gudrie brāļi pagāja gaŗām stīpas gabalam, bet muļķītis to uzceldams, izsaucās : "Ak jūs, muļķi, kālab jūs nepaņemat tādu labu mantu?"

Un ejot vēl tāļāk viņi pagāja gaŗām kādam puļķim, bet muļķītis to atkal paņēma un izsaucās: "Ak jūs, muļķi, kālab jūs nepaņemat tādu labu mantu?"

Brāļiem palika kauns, viņi mēģināja izmukt no muļķīša, un labi ātri ejot, jau arī sasniedza pils vārtus. Brāļi nu gribēja pirmie ieiet pa vārtiem, bet muļķītis bija tomēr aizsteidzies priekša;. Tad brāļi jau no tālienes sauca: "Nelaidiet šo iekšā, jo tas ir muļķis!"

Vārtu sargs atteica: "Man tur nav nekāda daļa, vai viņš ir gudrs vai muļķis, man tikai ir jāielaiž!"

Tā nu muļķītis iegāja pilī iekšā. Pie galda sēdēja ķēniņš ar savu meitu un augstmaņiem. Muļķītis kēniņa meitu apsveicināja: "Esi sveicināta, tu, augsti godātā neaizrunājamā!"

Meita atteica: "Man ir tik karsti, ka varu cepeti izcept!" Tad muļķītis uzmeta vārnu uz galda, lai cep. Meita sacīja, ka pārsprāgs. Bet viņš uzsvieda atrasto stīpu, lai apstīpojot. Tad viņa teica; ka tauki tecēs, bet šis uzsvieda to puļķi, uz galda, lai aizspundējot.

Otrā dienā ķēniņš lika muļķim zaķus ganīt, izlaida tos ganos un zaķi tūliņ samuka mežā. Muļķis palika tāds bēdīgs - ko nu darīs?

Viņš iegāja gana būdā un tur viens gans viņam iedeva stabulīti un pateica, lai tikai papūš un zaķi visi būs klāt. Tā viņš noganīja līdz vakaram, un vakarā pārdzina visus zaķus mājā.

Otrā dienā viņš izdzina atkal zaķus ganos. Tā ķēniņa meita negribēja iet pie muļķa un pārģērbusies gāja tos zaķus pirkt. Nogājusi pie gana, prasīja, lai pārdodot vienu zaķi. Bet muļķītis teica, ka par naudu viņš nepārdodot - lai nāk pie viņa pagulēt, tad gan. Ķēniņa meita gājusi ar. Nu muļķītis atdevis viņai vienu zaķi, bet pēc necik ilga laika viņš papūtis stabulīti un zaķis atskrējis atpakaļ. Vakarā muļķītis tāpat pārdzina visus zaķus mājā.

Trešā dienā izlaida atkal zaķus ganos. Tad nāca pati ķēniņiene zaķi pirkt un solīja vēl lielāku naudu, lai tikai pārdodot zaķi. Bet muļķītis atteica, ka par naudu viņš nepārdošot, bet lai nāk pie viņa pagulēt. Ķēniņiene gājusi ar. Ka nu ir izgulējušies, muļķītis iedod tai vienu zaķi. Kādu mazu gabaliņu pagājusi viņa izdzird muļķīti svilpjam un zaķis tūliņ aizskrien projām. Tā vakarā mulķītis pārdzen atkal visus zaķus.

Ceturtā dienā nāks pats ķēniņš zaķi pirkt ar milzum daudz naudas. Muļķītis nejem vis naudas, bet pateic: "Ej, iepūt tam nosprāgušam zirgam pakaļā, tad došu."

Ķēniņš aiziet arī, un muļķītis nu iedod zaķi smiedamies. Bet tad viņš atkal uzpūš stabulīti un zaķis ķēniņam no rokām laukā. Nu muļķis zaķus ir noganījis, bet ķēniņš vēl tam uzdod pierunāt pilnu maisu. To maisu turēja ķēniņiene ar savu meitu. Muļķītis iesāka runāt : "Es ganīju zaķus otro dienu un tā ķēniņa meita nāca ,to zaķi pirkt."

To izteicot ķēniņa meita atmuka nost.

"Es izdzinu trešo dienu, tad nāca ķēniņiene to zaķi pirkt."

Tos vārdus izteicot ķēniņiene atmuka nost.

"Es ganīju ceturto dienu, tad nāca pats ķēniņš zaķi pirkt." To izteicot, ķēniņš atmuka nost. Nu maiss bija pierunāts pilns un ķēniņa meita bija muļķītim rokā.