Vīns jauns puiss, medinīks, guoja nu meža uz sātu nesja nūšautu vīnu peili. Īt jis pa ceļu un verās, ka pa prīšku juo brauc vīns zemnīks un vad bucu yudeņa. Vedja zemnīks ītū bucu, jū uz rotu tricynuoja. Izkrita spunde nu bucas un yudeņs suoka tecēt uorā. Medinīks kai guoja no pakaļes, pacēļa itū spundi, lyka sev karmanā un dūmoj : "Īšu es prīškā zemnīkam, napateikšu jam ni vuorda, ka tak nu bucas yudens uorā."

Tai padarīja medinīks, apdzyna zemnīku un, napasacījis ni vuorda, nūguoja sovu ceļu. Īt un īt itys medinīks, verās: stuov cīši smuka pils. Dūmoj pats sevī: "Vajag aizīt tur pasavārtu."

Kai dūmuoja, tai padarīja. Īguoja medinīks itymā pilī, staigoj un verās, kaj tī cīši smuki: vysas sīnas un greidas nu vīnu spīgeļu. Staigoj medinīks pa itū pili vysu dīnu un jau grib izīt uorā, bet nikai navar. Tymā pilī dzeivuoja vīna jauna nūluodāta rogona, kura tūs laudis, kuri tyka juos pilī un navar uz juos trejim vuordim dūt atbildi, tyuleņ nūmūcej leidz nuovei. Itys medinīks navar nikai izīt uorā. Jam jau grybīs pasēdēt, bet nav nikur taidas vītas. Staiguoja un dūmuoja medinīks, kū darīt, bet jau pavysam navar cīst. Nūjēmja jis nu golvas capuri, nūmetja zemē un sāduos uz capures. Medinīks pacēla otkon capuri, lyka sev golvā un otkon staigoj pa pili un verās pa vysom molom. Izīt jauna smuka rogona un verās uz jaunuo medinīka. Pīīt rogona tyvuok pi medinīka, paceļ sovus lyndrakus un runoj jam, ka guns dag. Medinīks tyuleņ pajēmja nu maisiņa peili un soka: "Tyuleņ cepsim!"

Rogona soka: "Baist, patecēs yudens un nūdzess guni."

Tūlaik medinīks izjem nu karmana spundi un runoj: "Tyuleņ aizbuozīsim ! "

Rogona padūmuoja un runoj uz medinīka: "Gudra tova golva, bet nav cepurī ni syuda."

Medinīks tyuleņ nūjam nu golvas capuri un atdūd rogonai, runuodams: "Lyudzu!"

Tagan rogona verās, ka medinīks devja adbildes uz juos trejim vuordim. Devja rogona medinīkam daudz naudas un izlaidja nu sovas pils uorā. Tai medinīks nūguoja uz sovu sātu un dzeivoj labi. Boguotība jam tvers leidz pašai nuovei.