Viens varens tiesas kungs apprecējis zemnieka meitu, kas bijusi arī skaista, un dzīvojis ar to laimīgi.

Reiz gadījusies viena tāda lieta, kuŗai tiesas kungs nevarēja izspriest taisnību. Lieta bijusi šāda. Diviem zemniekiem piederējuši: vienam ķēve un otram rati, kurus tie lietājuši abi kopā. Ķēvei piedzimis kumeļš un zemnieki nu nevarējuši vienoties, kam tas pieder: ratu saimniekam, vai zirga saimniekam. Arī tiesnesis to nevarējis pateikt. Tad nākusi tiesneša skaistā sieva un teikusi, lai laižot ratus un zirgu no kalna zemē, katru uz savu pusi. Kam skriešot kumeļš līdz, tā īpašniekam ar kumeļš piederēšot. Kumeļš, saprotams, skrējis ķēvei līdz un lieta ar to bijusi izšķirta.

No tās reizes ļaudis sākuši runāt, ka tiesneša sieva esot gudrāka par pašu tiesnesi. Tiesnesim tas nepaticis, viņš reiz saskaities un licis sievai, lai paņem savas mantas un iet projām. Sieva lūgusi, lai atļaujot vēl uz atvadīšanos iztaisīt balli. Tiesas kungs to arī atļāvis.

Sieva tiesas kungu ballē piedzirdījusi un tas apgulies. Līdz ar savām mantām sieva aizvedusi līdz arī gulošo tiesas kungu uz sava tēva būdiņu. Tiesas kungs pamodies un brīnījies, kur šis atrodoties. Dabūjis zināt, ka viņš atrodas sievas tēva būdiņā, saskaities prasījis, kā šī drīkstējusi viņu šurp vest. Sieva teikusi, ka šis jau ar esot šās manta, un šis atvēlējis savas mantas līdz ņemt. Tiesas kungs sācis smieties un vedis sievu atkal līdz un nu dzīvojuši laimīgi.