4. A. 875 M. Garkolne no O. Jancinīka Rozentovas pag.
Dzeivuoja divi kaimiņi: boguotais un bēdīgais. Boguotam beja sīva, bēdīgam meita. Vīnu reiz kaimiņu lūpi tyka kunga drivā un kungs aizdzyna jūs sovā klāvā. Na par ilgu laiku boguotais ar bēdīgū atīt uz kungu pēc lūpim. Kungs lūpu par velti nadūd, bet soka tai: "Atminit treis meikles, tūlaik lūpus atdūšu! Un tuos meikles byus taidas: "kas ir vyssyltoks, vysdreižuoks un vysmeiļuoks?"
Viņi meikļu atminēt navarēja un sacēja, ka īšūt uz sātu parunuot: boguotais ar sīvu, bēdīgais ar meitu. Atguojuši uz muojom, pastuostīja, kū sacēja kungs Boguotuo saiminīca soka: "Jo paēst kuopustu ar gaļū, byus sylts un mīls ; pabaros suni, byus dreižs un zači sagyus."
Boguotais nūguoja uz muižu un soka: "Kungs, maņ sīva soka tai: jo cylvāks paēss kuopustu ar gaļu, byus sylts un mīls, pabaruot suni, byus dreižs un zači sagyus."
Tū izdzierdis, kungs atdevja boguotam lūpus. Bēdīgais nūguoja uz muojom un suoka rauduot, stuostīdams meitai kunga pavēli. Meita tāvu mīrinuodama, sacīja: "Pasoki, ka saulīte ir vyssyltuokuo, pavasars - vysdreižuoks un maize - vysmīluoka."
Bēdīgais nūguoja un pastuostīja kungam. Tū izdzierdis kungs sacīja: "Labi, ka viņa tik gudra, lai nu vīna lyna izauž audakļu!"
Otkon vecs raud, bet meita mīrinuodama soka: "Es izlauzšu nu slūtas kūciņu, tū nūnes, lai kungs iztaisa stuovus!"
Vecs pajēma kūku un nūguoja uz kungu. Kungs, īraudzījis veci, smaidīdams, sacīja: "Kū pastuostīsi?"
Vecs atbiļdēja : "Meita, kungs, īdevja mežu iztaisīt stuovus, un meklej pa cymdu kūka."
Kungs, tū radzādams, soka: "Pasoki viņai, lai atīt uz maņi, bet lai īt ni pa ceļu, ni bez ceļa, ni plyka, ni aptārpta, ni ar gastinčim, ni bez gastinču, ni ar zyrgu, ni bez zyrga."
Vecs otkon raud un stuosta sovu bādu meitai. Bet meita soka: "Nyu, tāvs, ej lobuok uz mežu sagyun putnu un zači!",
Pasacīts, padarīts. Vecs saker putnu un zači un atnas meitai.
Meita apgērbja nuotru svuorkus, pajēmja uozi aiz rogu, putnu, zači un īt. Uozis guoja pa tū vītu, kur veļas rotu skrituļs. Tai viņa guoja uz muižu. Muižai tyvuojūtīs, kungs palaidja suņus, bet meita beja gudra un palidja zači: Suņi atstuoja meitu un skrēja začam pakaļ. Meita pīguoja pi līveņa, pīsēja uozi un paša īt pilī. Kungs saticis vaicoj: "Voi izdarīji pīsacītū?"
Meita atbildēja: "Vai kungs, naredz! Kai pīsacīts tai izdarīts!"
Tū radzādams, kungs soka: "Jo tu esi tik gudra, palīc dzeivuot pi manis un esi par munu sīvu, bet ar taidu nūrunu, ka munuos darīšonuos nasamaisītu!"
Meita beja ar mīru. Kungs lūpus atdevja meitas tāvam, bet meitu pajēmja sev par sīvu. Par kaidu laiku atīt treis kaimiņi syudzītūs. Vīns soka: "Mums beja treis lītas: ķēve, roti un dečs.
Vīnu reizi nūguojam uz klāvu un radzam mozu kumeļiņu, bet nazynam, kam tas pīdor: ķēvei, dečam, vai rotim?"
Tūreiz kungs soka: "Izvedit tū vysu uz kolna un laidit uz leju, pēc kuo kumeļš skrīs, tuo tys byus."
Kad tū vysu laidja nu kolna, kumeļš skrēja pēc rotu un palyka rotu saimnīkam. Taidas nataisnības kunga sīva izcīst navarēja un pasaukuse ķēves saimnīka sacīja: "Tu ej uz kungu un pasoki: kungs, kaidu es brīnumu redzēju! - Ūzuls sadaga, bet lopas gaisā! Jo kungs pasacīs, tu esi muļks, tad tu pasoki: kungs vēļ leluoks muļks, ka roti atvedja kumeļu, bet na ķēve!"
Zemnīks nūguoja uz kungu un pastuostīja. Kungs uz reizes pazyna, ka tei runa beja juo sīvas. Īguojis pi viņas, jis soka: "Vai es tev nasacīju, ka tu munuos darīšonuos nasamaisītu, bet tu naklausīji. Pēc tuo vysa, jam tū, kū gribi, un ej kur gribi, tai ka pi manis vairs nabyutu."
Viņa paklausīja un lyudzja kunga, lai sataisa atsavadīšanas balli. Ballē meita paša nadzēŗa, bet vys devja kungam dzert. Golu golā kungs pīdzēris leidz beidzamam. Tad viņa pasacēja sulaiņim sajyugt puoru zyrgu. Kad zyrgi bejā sajyugti, tad lyka kungu likt rotūs, paša sāduos blakus viņam un aizbraucja. Viņi braukuoja leidz tam laikam, cikom kungs izsagulēja. Kad kungs atsamūda, vaicoj: "Uz kurīni tu mani ved?"
Viņa jam atbildēja: "Tu tak sacīji: jem kū gribi, bet es cyta nikuo nagribu, kai tik tevi!"
Kungs, dzierdādams tū, soka: "Tu esi ļūti gudra, un dzeivoj otkon pi manis!" Nū tuo laika viņi dzeivuoja mīrīgi un sadarīgi.