Vīnam zemnīkam beja jauna un cīši smuka meita. Jai jau beja ostoņpadsmit godu. Jei nu savas dzymšonas navarēja staiguot un sēdēja uz vītas, bet beja cīši gudra, gudruokas nabeja uz šuo pasauļa. Uz jū braukuoja ļauds pēc vysaidas gudrības. Vīnu reizi vīns kungs atsyuta itai meitai divpadsmit vuorītū ūlu uu pīsacīja, kad leidz reitam jei izsādātu cuoļus. Jo jei ituo napadarīs, tūlaik jai byus uzreizes nuove. Itei meita pajam ituos ūlas, pasavēŗa, ka juos vuorētas, un runoj sovam vacajam. tāvam: "Tētīt, pajem treis garči zierņu un izvuorej!"

"Labi!" pasacēja tāvs, izvuorēja treis garči zierņu un atnezja sovai meitai.

Meita runoj tāvam: "Tētīt, aizjyudz zyrgu un ved mani pi kunga."

Tāvs paklausīja meitas, aizjyudzja zyrgu, sāduos ar sovu meitu un nūbraucja pi kunga. Atbrauc pi kunga, un padūd jam treis garči vuorētū zierņu. Kungs jam vaicoj: "Kū vajag darīt ar itim zierņim?"

"Itūs zierņus vajag īsēt, kab izaugtu vairuok un byutu ar kū baruot cuoļus."

"Itī zierņi vuorīti, jī augt navar."

"Es tyuleņ atnesšu sovu meitu, kura sied uorā rotūs, lal jej kū grib tū dora."

"Labi!" pasacēja kungs. Atnezja tāvs sovu sādātuoju meitu un kungs jai vaicoj: "Jyus atnezat man vuorētus zierņus un gribit, kab es jūs īsātu un izaugtu vairuok. Jī vuorēti un izaugt navar."

"Labi!" pasacēja meita, "zierņi vuorēti, izaugt navar, bet ūlas arī ir vuorētas, izsēdēt i navar."

Kungs verās, ka itei meita cīši gudra, un pajēmja jū sev par sīvu. Sataisīja lelas un boguotas kuozas. Tai dzeivoj kungs ar sovu sīvu. Juo draugi daudz reižu jam smejās, ka jis dzeivoj ar taidu sīvu, kura navar staiguot. Kungs paklausīja sovu draugu un soka sovai sīvai: "Es navaru ar tevi dzeivuot, es gribu ar tevi izzašķiert. Jam tu nu manis, cik gribi sudobra un zalta, bet es ar tevi nadzeivuošu!"

Sīva juo pasacīja: "Es nagribu ni kuo, ni sudobra, ni zalta, es pajemšu kū es gribu."

Kungs, kai boguots cylvāks, beja ar itū mīrā un devja sovu parokstu: kū sīva grib, tū lai jem. Naktī sīva pasacīja aizjyugt zyrgus un iznest gulūšū kungu uz rotim. Iznesja kungu un lyka rotūs. Sīva nūvedja jū uz sova tāva mozū ustabiņu. Reitā, kad kungs pasamūda nu mīga, verās, ka jis ir mozā uztabiņā un vaicoj : "Kai es te patyku?"

Sīva jam atbildēja: "Es napajēmu ni zalta, ni sudabra, bet pajēmu tū, kū es gribēju. Es tevi mīļēju un tevi pajēmu."

Tūlaik kungs verās, ka nu sīvas navar atsašķiert, lyka mīru dzeivuot ar jū vysu myužu.