Viens ķēniņš guļ uz nāvi slims. Priekš nāves tas nosaka savam dēlam, ka tam nav brīv citu precēt, kā vien to, kuŗu tas tēva nāves rītā pirmo laukā sastaps. Labi. Tēvs drīz nomirst un dēls iet to rītu ārā - satiek mazu, mazu meitiņu, kas ar vienu roku vada savu neredzīgo tēvu, ar otru nesa slotas pārdot. Ar šīm slotām abi papelnīdamies ēd savu maizi. Jaunais ķēniņš tūdaļ noģida, ka mazā meitiņa viņam jāaudzē un jāprec. Viņš nu pieiet abiem nabadziņiem un uzprasa, kur tie dzīvo. Dabūjis ceļa zināt, tas iejūdz divi dižus zirgus un brauks šos uz turieni apsērst. Brauc, brauc - uzbrauc mazu sakritušu būdiņu, īstu putnu kūtiņu. Jā, tur šie mājo. Neko darīt - ķēniņam jāpazemojas un jālien būdiņā iekšā. Ielien, izrunājas, izir - līdz paņem abus līdza uz pili; tur aklajam tēvam dod maizi, visādu iztiksmi un meitiņu nodod augstās skolās.

Meitiņa izmācās visādas gudrības; pēdīgi tai vēl uznāk kāre iemācīties gardākos ēdienus taisīt. Labi, to nodod kādā viesnīcā mācīties.

Pa tām starpām šī tad arī jau uzaugusi par dižu un brīnum skaistu jaunekli. Viesnīcas kungs to novērojis un - ko domāt gaužam iemīlējis, grib šo precēt. Šī, zināms, ne acu galā šo ieredzēt, atraida. Bet nu kungs gudro meitai atriebties. Viņš noiet vienu dienu pie ķēniņa un sāk sastāstīt briesmu lietas: viņa brūte esot palikusi vazanķe, staigājot pa nekrietniem ceļiem un ko neko. Bet ķēniņš kā netic, tā netic. Beidzot abi sāks derēt un līgt. Kungs saka: viņš triju dienu laikā pateikšot jaunekles slepeno zīmi. Ķēniņš atsaka: "Neticu vis, ka to tu pagūsi izzināt; bet ja tomēr izdarīsi, tad tev piekrīt visa ķēniņa valsts; ja atkal ne, tad metīšu tevi cietumā."

Labi. Paiet viena diena, otra - vēl kungs nekā nezin. Ķēniņš stāv itin mierā, jo viņš zin, ka viņa brūte paliek viņa brūte. Bet kungam vai nu tīri krusts klāt - nobažījies tas dauzās pa ielām apkārt. Tā staigādams, tas satiek vecu sieviņu; tā tūliņ: "Kas jums, kungs, kaites?"

Tā un tā - "ja tu, sieviņa, varētu man līdzēt - mūžam žēlastības maizi dabūsi!" Un izsaka tai nu galu galus.

Sieviņa atteic: "Tas nekas - tur lēti līdzams." Un vecīte nu liek pataisīt dārgu, greznu skapi un durvīs liek pamest zara caurumiņu. Skapi tad aizved ķēniņa brūtes istabā un lūdzas un lūdzas, lai atvēlot līdz rītam te pamest. Meitai nekas pretim - lai liek. Bet skapī bija paslēpies šis kungs, kam tās zīmes vajadzīgas. Un kas nu ir! Vakarā ķēniņa brūte, kā jau svētvakarā, vilks baltu kreklu, šis pa zara caurumu redz: ķēniņa brūtei mugurā melna kārpa. Nu ir zīmes rokā! Naktī, tikko nu šī aizmigusi, kungs no skapja ārā un prom, paņemdams vēl līdz ķēniņa doto gredzenu, kas uz galdiņa bija nolikts. Noiet pie ķēniņa - šis liels: te nu esot ir gredzens ir zīmes: viņai mugurā melna kārpa!

Ko nu? Ķēniņam valsts pagalam, brūte arī apsmieklā. Žēlabās un ātrās dusmās viņš liek, lai viņa brūti labāk aizvedot citā zemē paslēpt, nekā vēl par kaunu un žēlabām redzēt. Labi, vedēji paņem brūti un ved gar jūrmalu prom. Te it nejauši pamana jūrmalā gaužam skaistu zārku, kas spīd un laistas kā ugunis. Ķēniņa brūte nevar ne beigt ap kožo zārku taustīties un priecāties. Šie vaicā: "Vai tev tāds zārks tik ļoti patīk?"

Šī atbild: "Kas tādā zārkā nedusēt!"

Nu lai drusku pamēģinot, kāds zārks pēc mēra! Šī, nekā jaunu nedomādama, gulsies arī. Bet tikko iegulsies, šie uzrauj vāku virsū, noskrūvē skrūves labi cieti un pastumj vaļējā jūŗā, lai nu peld uz citu zemi.

Zārks tā mētājās pa jūru veseli trīs gadi. Bet ķēniņa brūti vai pats Dievs par brīnumiem uzturēja pie dzīvības. Un pēc trim gadiem Laima nāca palīgā: zārku ieraudzīja kuģa ļaudis un kapteins nolaiž laivas - brauks raudzīt, kas jūrā tā mirdz. Piebrauc: zārks. Nu piekabina pie laivas, aizvelk līdz kuģim uzvelk augšā, atskrūvē un atron brīnum skaistu sievieti drusku tikai dzīvu. Nu atžirdzina un brauc pie malas. Atbrauc pie malas: tas taisni tas pilsēts, kur šī agrāk dzīvojusi un kur tagad toreizējais ķēniņš - lielā nabadzībā - patlaban ielas slauka, ka putu patumsis. Šī pazīst viņu un tā tūliņ klāt un skūpstās un labinās, viss aizmirsts un piedots.

Kad nu bija izteikusi, kā viņai klājies, kā kapteins atradis, tad ķēniņš sāks ierunāties tuvāki: vai tas tiesa, ko tagadējais ķēniņš - toreizējais kungs - par gredzenu, par visu citu viņam samelsis? Šī klausās, klausās - nezin ne krustiem, ne šķērsām. To tikai zinot, ka vienu vakaru svešs skapis tur ienests, ka tonakt baltu kreklu vilkusi, un ka no rīta skapja durvis bijušas vaļā un gredzens no galdiņa nozagts. Kas to darījis, to viņa nezinot bet jādomājot, ka zaglis būs bijis.

Ā! Ķēniņš sapratis: "Tas bija tagadējais kēniņš, jo viņš tavu gredzenu zagdams, tavas zīmes noskatīdamies man viltībā atņēma ir ķēniņa valsti!"

Un nu senais ķēniņš sasauca tiesnešus un izstāstīja tiem smalki jo smalki tagadējā ķēniņa darbus. Tiesneši sprieda, sprieda un nosprieda viltnieku ar zirgiem saraustīt un ķēniņam atdot viņa valsti.

Nu ķēniņš apņēma savu brūti, ko ātrās dusmās tā bija sodījis, un svinēja priecīgas kāzas.