Vienam kungam daiļa meita. Otra kunga dēls bildina daiļo; bet šī neiet: turpat kaimiņos jaunais kaŗa lielskungs patīkot labāk. Tā paliek. Otrā rītā jaunais kaŗa kungs apņem daiļo un dzīvo laimīgi. Bet pusgadu vēlāk izceļas kaŗš, kara kungam jāaiziet kaŗā. Par to laiku, kamēr tur kaŗo, atraidītais kunga dēls raudzīs saspītēt kaŗa kunga lielmātei. Un ko tāds neģēlis sagudrojis? Dienasvidū, kamēr lielmāte dārzā, šis iezogas viņas istabā, paņem gredzenu un ar meliem prom pie kaŗa kunga, sacīdams: "Tava sieva liek teikt, lai tu vairs mājā nenākot, viņa pieķērusies man tagad, re, kur vēl tavs laulājamais gredzens manā pirkstā."

Kaŗa kungs sašūt briesmīgi un karstumā pārsūta kara vīrus, lai iemetot viņa neuzticamo sievu labāk jūŗā; bet gredzenu valkātāju, kunga dēlu, tūliņ pats sausās dusmās notiesā ar zobina asminu. Bet tādi nedarbi kļuva pašam ķēniņam ausīs. Tas atsauc kara kungu un bardzībā iemet cietumā. Šis gan vēl lūgsies, bet ķēniņš atsaka: "Manā valstī tā nemēdz; ne nelieti, ne pasaules gājēju, pat ne mūdzi te nevietā neaiztiksi - saproti!"

Tomēr kaŗa kunga lielmāte par laimi nenoslīka vis jūŗā: gadījās liela zivs, kā pasūtīta tā aiznesa nevainīgo jūŗas salā. Šinī salā daudz ganāmo un viens pats gans, paaudzis puika, un vairāk nekā.

Lielmāte, skumjās tvīkdama, nevar nostāt ne te, ne tur; beidzot iegriezīsies mežā, nosēdīsies sūnās un raud un raud par vīra neprātību. Te atlaidīsies trīs putni: viens ar itin resnu galvu un tāds lielāks, tie divi mazāki. Putni koka galotnē sāk sarunāties. Lielākais prasa: "Nu ko laba redzējāt pasaulē?"

"Ko nu redzējām? Redzējām ķēniņa valstī kaŗa lielkungu cietumā."

"Tas to pa daļai pelnījis, pa daļai nepelnījis. Viņš slīcināja savu nevainīgo sievu nezinādams. Tur kāds vecs brūtgāns atriebdamies bija apmelojis kaŗa kunga sievu par neuzticamu, un šis, kā, tāds ātrputra, nemaz neiztaujā, tikai slīcina tūliņ nost. Nožēlojami tikai, ka nenoslīka vis, būtu atlēcis mums kas. Bet sievai laimētos gan atsvabināt vīru, ja viņa te otrā jūŗas salā pagūtu teicamu darbu izdarīt. Tur, re, tai salā, kā zināt, dzīvo ķēniņš, kas ar savu ķēniņieni nekad pie galda nesatiek: ik ēd ik ķildojas. Bet ēdamā laikā pa galda apakšu skraida balta žurka; ja nesaticīgie šīs žurkas virumu nezinādami sastrēbtos, ne mūžam vairs neecētos. Bet nu sakait, ko vēl pieredzējāt?"

"Redzējām ķēniņa valstī paša ķēniņa dēlu gadus septiņus gultā vārgstam."

"Ā! tas jau tā paša ķēniņa dēls, kas to kara kungu notiesājis. Zināms, tai slimībai arī līdzams. Zem gultas ir plīšu akmenis; ja to sasmalcinātu, savārītu, nosmalstītu strebjamo un slimnieks sastrēbtos, tad vesels, kā rutks. Bet kas mums par labumu, ka viņš izveseļojas? Labāk lai mirst, nāks mūsu valstībā. Un tad - ko vēl redzējāt?"

"Redzējām tai pašā ķēniņa valstī ūdens trūkumu."

"Ā! tie ļautiņi to nezin, un tas labi, ka nezin, jo ūdens badā daudz, daudz apmirst, mums pieronas pavalstnieku bez ziņas. Tomēr, ja viņi sajēgtu aiz ķēniņa pils lielo akmeni nogremdēt, kas avotiem neļauj izvirt, tad ūdens vai cik."

Lielmāte visu to noklausās un nu sēž sastingusi, lai putni nepamanītu. Par laimi, visi trīs drīzi aizlaižas. Tūliņ lielmāte naski vien aizsteidzas pie viena gana puikas un lūdzas drēbes pārmainīt; viņai esot daudz dārgākas, labākas, šim tikai novalkātas, bet lai mainot, lai mainot. Labi! puika mainīs arī. Lielmāte pārģērbjas vīriešu drēbēs, sadabū tādu vecu laiveli un aizmocas pusslīkdama otrā jūŗas salā, kur salīgst pie ķēniņa par pavāru. Ķēniņš nolīgst tā: ēdamā laikā pavārs nevar istabā rādīties. Labi. Pirmo dienu jaunais pavārs izvāra gardu jo gardu ēdienu; nu vajadzētu tik klusu paēst, ka pat linus dzirdētu sējam bet nekā: pa ēdamo istabu dzird rājamies, ka plīst vien. Otrā dienā tāpat. Trešo dienu pavārs nevar vairs nociesties kaut gan aizliegts istabā rādīties, šis tomēr pavērs durvis, iesaukdamies: "Pie ēdiena sāls aizmirsta!"

Nu, lai nesot ātri, lai nekavējot viņus! Ķēniņš it kā pastarpēm atbild un rājas atkal. Pavārs pagrābj sāli, ieskrien ēdamā istabā, piebeŗ barībai un tikai vēro, kur baltā žurka. Jā, patlaban žurka arī vīstās turpat gar kājām un tā pavāram žurka rokā, kabatā iekšā un mudīgi, mudīgi atpakaļ, ka šie rādamies nedabū ne redzēt. Otrā dienā pavārs izvāra žurku un nezinot iedod nemierniekiem sastrēbties. Šie strebj, strebj - paliek jau klusāki. Beidzot, kad paēduši, abi tik mīlīgi, tik mīlīgi, ka paši sāk brīnoties. Pavārs ieiet joku dēļ prasīt: kādēļ nerājoties? Šie apkampj pavāru, stāstīdami: "Kas bija kas nebija, bet šis virums atņēma veco ligu. Tādēļ par tik gudru darbu maksāsim tev, ko vien vēlies.

Bet pavārs atbild: "Cita nekā negribu - dodiet man kuģi, ka varu savā zemē pārtikt."

Labi! lai ņemot, ja patīk, desmit arī. Un no rīta pavārs jau jūŗā. Pārbrauc mājā - kur nu iet, ko nu iesākt? Beidzot sadomā par dakteri teikties un raudzīt kēniņa dēlu dziedināt. Aiziet pie ķēniņa: vai viņam esot vājš dēls? Esot, esot - septiņi gadi jau vārgstot. Nu, lai paļaujot viņam, viņš izdziedināšot vienā dienā. Labi, ja to varot, pusvalsts viņam. Un ārsts nu izvilka no gultas apakšas plīsu apmeni, sasmalcināja, savārīja, nosmalstīja šķidrumu, iedeva dēlam, un re, otrā dienā vesels. Ķēniņš priekos tūliņ atdeva pusvalsti ārstam. Bet ārsts atbild: "Kur likšu tādu valsti bez ūdens?"

Jā, ko tur varot darīt?

"Var gan darīt! Ņemsim vīrus, nogremdēsim lielo akmeni, būs ūdens, galvoju."

Labi! Nu sasauc vīrus, nu rok, nu gremdē; līdz akmenis nozūd, visiem avotiem, kā taps atvilkts - burbuļo, lai bļīkst. Tagad ķēniņš tīri nezin, ko izdarījis - vai visu valsti būtu atdevis glābējam. Bet glābējs atsaka: "Cita nekā nevēlos, gribu tikai tos cietumniekus atsvabināt, kas tavā cietumā smok" Ķēniņš brīnās: kādēļ tā? bet šis atbild: "Man tā tīk!"

"Labi! lai tad arī cietumnieki izbizojas vienreiz!" ķēniņš nosmejas.

Un jaunais ārsts slepus pārģērbjas sieviešu drēbēs un ieiet cietumā pie sava vīra. Vīrs, bāls izdiedējis, nemaz negrib vairs pazīt un, jāsaka: kur arī pazīsi, labi zin, ka slīkusi.

Bet sieva nevar vairs nociesties: krīt šim ap kaklu un raud, stāstīdama, prieka asaras.