Vienam ķēniņam bija viens dēls, kas gribēja sievu precēt. Un tas ķēniņš viņam sacīja: "Ej, jem vienu zirgu, kāp tam mugurā un izjāj trīs verstes no pilsētas ārā. Kuŗu tu pirmāk satiec, to tu vari precēt."

Dēls tad arī izjāja trīs verstes no pilsēta ārā, un satika tur vienu mazu gana meiteni, kas ganīja lopus. Tad viņš nokāpa no zirga un gāja tai klāt, bet viņa ļoti izbijās. Kad viņš sāka mīlīgi ar viņu runāt, tad meitene viņam sacīja: "Tēvs un māte to vēl nezina."

Ķēniņa dēls viņu mierināja: "Par to nekas," tad meitene sacīja: "Jā, es iešu gan."

Tad ķēniņa dēls nomauca savu zelta aproci ar dimanta zīlēm iedāvināja to meitenei. Pēc tam viņš kāpa savam zirgam mugurā, jāja uz māju un izstāstīja visu savam tēvam.

Kad ganu meitene pārgāja mājā un tēvs ieraudzīja viņai tādu zelta aproci ar dimanta zīlēm, tad tas prasīja, kur viņu to dabūjusi. Viņa sacīja, ka viņai brūtgāns to dāvinājis. Tēvs to negribēja ticēt un domāja, ka meitene to nozagusi. Otrā dienā tēvs gāja uz mežu un grieza rīkstes.

Ķēniņa dēls sacīja savam tēvam, ka viņam sirds ir nemierīga un tēvs viņam atbildēja: "Ej stallī, uzkāp savam zirgam mugurā un aizjāj līdz savi brūti!"

Dēls to izdarīja un ieraudzīja tai mežā vienu vīru, kas grieza rīkstes. Viņš prasīja, kur viņš tās liks. Tas vīrs sacīja: "Ko nu visiem jauniem var izteikt?"

"Kāpēc ne? Daudz reiz jauni ar' var palīdzēt."

Tad tēvs viņam visu izstāstīja, bet ķēniņa dēls teica: "Tā ne, tā ir mana brūte. Kamērt jūs būsit mājā, tikmēr es arī būšu viņai pakaļ."

Nu viņš steigšus pārjāja mājā un atbrauca skaistā karītē brūtei pakaļ. Viņš atveda arī brūtes tēvam daudz mantas, jēma savu brūti un brauca projām uz savu pilsētu. Viņš piejēma arī divas jumpravas klāt, kas viņu apšuja. Pēdīgi ķēniņa dēls vēl sūtīja savu brūti seši gadi skolā un pēc tam viņai prasīja: "Vai tu nu visu māki?"

Viņa atbildēja: "Es visu māku, tikai nemāku putru vārīt un maizi cept."

"Tā ar mums nevajaga."

Tad ķēniņa dēls likās salaulāties, bet tūliņ arī bija grāmata klāt, ka tam jāiet deviņi gadi uz kaŗu. Viņš sacīja savam muižkungam: "Apskati nu par to laiku manu muižu un manu brūti!"

Muižkungs atbildēja: "Es visu varu apskatīt, tik jūsu brūti ne, jo tā drīz var palikt man."

Jaunais ķēniņš sacīja: "Tas gan nenotiks. Kad tā brūte tev paliek, tad es iziešu no savas pils ārā tikai ar vienu zirgu un cik mantas es varu uz tā zirga panest; bet kad viņa tev nepaliek, tad tev jāiet projām."

Tā nu bija pagājuši pieci gadi, un muižkungs sacīja sulainim, lai laiž viņu pie lielmātes. Izrunājies ar lielmāti par visu muižu, muižkungs palika sebu un sāka ar viņu bezkaunīgi runāt. Bet lielmāte izdzina viņu ārā un sacīja sulainim, lai otrā vakarā viņu vairs iekšā nelaiž.

Tagad jau pagājuši deviņi gadi, un muižkungs staigāja gar jūrmalu un raudāja. Viņam nāca veca nabadze pretī un prasīja: "Kas tev kaiš?"

Muižkungs atbildēja: "Ko nu visiem večiem var izteikt?"

Vecene iebilda : "Daudz reiz veci ar' var palīdzēt."

Nu viņš arī izstāstīja tai visas bēdas. Vecene pamācīja: "lzgādā tādu lādīti, kur tu vari iegulties iekšā!" Un viņš uzgādāja tādu lādīti, kur varēja iegulties.

[Muižkungs iegulās tai lādītē un lika, lai to ienes ķēniņa dēla brūtes istabā. No lādes viņš noskatīja pie jaunavas kādu slepenu zīmi uz miesas. Rītā viņš steidzās uz ķēniņa dēlu un stāstīja tam, ka šis nu esot šā brūtes draugs. Kēniņa dēls nu aizdzina savu brūti uz svešu zemi, bet viņa valsts pēc līguma nu piederēja muižkungam. Pēdīgi ķēniņa dēls sastop savu brūti un dabū zināt visu taisnību, Tagad abi dzīvo laimīgi, bet blēdīgais muižkungs dabū bargu sodu.]

P i e z ī m e. Pasakai trūka beigas, kas ir pieliktas klāt. P. Š.