Vienam ķēniņam bijusi dikti godīga sieva un viņš par to stāstījis arī vienam vīnūžniekam. Vīnūžnieks negribējis tam ticēt.

Tad ķēniņš teicis : "Ja tu atradīsi pie viņas kādu vainu, tad es tev atdošu savu pili ar muižu."

Pēc šādas sarunas ķēniņš aizbraucis uz tālu zemi un palicis tur trīs gadi. Vīnūžnieks nu valdījis par viņa muižu un meklējis, vai pie ķēniņienes neatradīs kādu vainu. Ķēniņiene ieslēgusies savā pilī un negājusi nekur laukā.

Vienā skaistā dienā ķēniņiene tomēr izbraukusi laukā pastaigāties. Vīnūžnieks jau agrāki licis uzkalt ķēniņienes guļamās istabas atslēgu, atslēdzis slepeni tās durvis, iezadzies tur iekšā un paslēpies pagultē. Kad ķēniņiene pārbraukusi mājā, meitas viņu noģērbušas un vīnūžnieks no pagultes novērojis, ka ķēniņienei pie krūts ir viena kārpiņa. Tad vīnūžnieks rakstījis ķēniņam, ka ķēniņienei pie krūts esot kārpiņa.

Ķēniņš nu ļoti noskaities, braucis tūliņ mājā un gribējis pats savu sievu nošaut. Satiekoties, viņš tomēr neiedrošinājies šaut. Tad viņš licis pataisīt tādu zārku, kur ūdens netek iekšā. Tai zārkā viņš licis ieslodzīt savu ķēniņieni un zārku ielaist jūŗā.