Senejūs laikūs dzeivuoja vīns muižinīks ar sovu sīvu un dālu. Uz muižinīka zemes beja krūgs un tymā krūgā dzeivuoja krūdzinīks ar sovu sīvu un pameitu. Nailgi kungs ar sovu sīvu padzeivuoja un nūmyra. Palyka dāls vīns pats, buorinīts. Vīnu reiz krūdzinīks sadūmuoja, ka vajag sovu pameitu atdūt kungam par sīvu. Īsaucja krūdzinīks reizi kungu krūgā. Krūdzinīka pameita beja smuka meita un kungam patyka. Sataisīja jī kuozas un dzeivoj. Kungs suokumā krūdzinīku saucja bīži vīsūs, bet vāluok puorstuoja saukt. Krūdzinīks sasadusmuoja uz kunga un pameitas un gribēja jūs savest naidā.

Vīnu reizi krūdzinīks satyka kungu un soka: "Tova sīva vairuok mīļoj mani, kai tevi!"

Kungs streidīs, ka nav taisnība, bet krūdzinīks soka: "Izbrauc tu uz divejom nedēļom nu sātas un, kad atbrauksi, tad jau pi manis byus tovas sīvas gradzyns un tovs laulobu šnudrauts!"

"Na, nabyus vys!" soka kungs, jo jis zynuoja, ka sīva jū mīļoj. Sadarīsim uz sova monta!" soka krūdzinīks.

Kungs ar krūdzinīku sadarīja uz sova monta un kungs izbraucja uz divejom nedēļom nu sātas, sīvai par tū nikuo napasacīdams. Kad kungs izbraucja, krūdzinīks atīt uz sovu pameitu un soka: "Lobuok atdūd sovu gradzynu, cytaidi es tevi nūsisšu!"

Pameita aizklīdzja: "Ļautini, gluobit!"

Sakrēja nu muižas kolpi un kolpyunes un prosa: "Kas nūtyka ar gaspažu!"

Pameita žāluodama patēva, soka: "Man tik tai isaklīdzja."

Kolpi un kolpyunes izguoja uorā, aizguoja ari krūdzinīks uz sātu, gradzyna nadabuojis. Tad krūdzinīks īdevja sovai kolpyunei symtu rubļu un aizsyutīja uz muižu dabuot nu gaspažas gradzyna. Aizīt kolpyune uz muižu, īguoja pi gaspažas un soka: "Patāvs prasīja tevi aizīt pi juo cīmā un sasamīrēt!"

Gaspaža nūmaucja nu piersta gradzynu, nūlyka uz golda un atsagrīzja mozguotīs. Kolpyune pagiva gradzynu un ībuozja mutē. Gaspaža nūsamozguoja un gribēja izmaukt gradzynu, bet navarēja atrast. Suoka juos abejis meklēt. Tad gaspaža pasaucja kolpu, kolpi apmeklēja kolpyuni, bet gradzyna naatroda. Cikom meklēja gradzyna, jau beja vokors. Gaspaža vokorā nagribēja īt uz patēvu un palyka muojuos, bet kolpyune aizskrēja un aiznesja krūdzinīkam gradzynu. Tad krūdzinīks īdevja symtu rubļu vešeriņai un prasīja atdūt jam kunga laulobu šnudrautu. Vešeriņa dabuoja un atdevja krūdzinīkam šnudrautu. Atbrauc kungs un aizīt pi krūdzinīka. Krūdzinīks stīp jam rūku vasaluotīs un kungs redz, ka krūdzinīkam uz piersta juo sīvas gradzyns. Tad krūdzinīks izvylka nu kārmana kunga laulobu šnudrautu un nūslaucīja dagunu. Tad kungs soka: "Tev taisnība, tev pīdar muns monts!"

Atīt kungs uz sovu muižu un soka sovai sīvai: "Tagad īsim pa pasauli laimes maklātu!"

Kunga sīva aizrauduoja un nagribēja īt, bet kungs soka: "Īsim prūjom, tu muna sīva, es tovs veirs!"

Un jī aizguoja. Guoja, guoja un īguoja vīnā lelā mežā. Par ceļu gulēja izzaguozīs ūzuls un veirs ar sīvu, jau nūguruši, atsasāda uz ūzula un sēd. Tad veirs soka: "Myusu dzeive ir taipat izzaguozuse, kai itys ūzuls, tuodēļ īsim kotrs sovu ceļu!"

Sīva parauduoja un jī aizguoja kotrs sovu ceļu. Sīva guoja, guoja un pīguoja pi soldotu kazarmem, kur apmuocīja soldotus. Vacuokais īsavēra sīvīti un soka: ;;Voi tu ari gribi byut par soldotu?"

"Jā", atbildēja sīvīte. Tyuleņ dabuoja soldota drēbu. Sīva apsavylka par soldotu un nivīns nazynuoja, ka jei ir sīvīte. Sīvai soldota dīnests devjas ļūti lobi un jei par godu jau beja par generali. Kur guoja, naguoja juos veirs pēc jū izašķieršonas, bet jis arī patyka itymuos kazarmēs un palyka par soldotu.

Vīnu reizi itys generals guoja apsavārtu krauļa un īsavēŗa sovu veiru stuovūt uz krauļa, bet jis sovas sīvas napazyna. Ūtrā dīnā generals pavēlēja taidu un taidu soldotu atsyutīt pi juo par apkolpuotuoju. Atīt soldots uz generali un raud.

"Kuo tu raudi?" prosa sīva.

"Kai man narauduot? Es asmu nu kungu cilts un nikaida dorba namuoku struoduot, bet mani syuta pi jyusu par apkolpuotuoju!"

"Naraudi, vyss byus labi. Lobuok pastuosti par sovu dzeivi."

Soldots nu gola leidz golam vysu izstuostīja un pastuostīja, ka jam beja ari sīva.

Tad sīva prosa: "Kur tad tagad tova sīva?"

Nazynu kur! Varbyut, vylki mežā apēdja, vai otkon taipat staigoj pa pasauli, kai es!"

Tad generals pavēlēja cytim soldotim aizjyugt lobus zyrgus, pajēmja leidza ar sevi divi viersnīkus un aizbraucja uz tū krūdzinīku. Īguoja pi krūdzinīka, suoka dzert, ēst un pasaucja pi sova golda arī krūdzinīku. Kū jī runuoja, narunuoja, bet golā īsuoka runuot par paguojušim laikim. Krūdzinīks izstuostīja, ka jam pīdar ari tei muiža un kai jis apmuonīja kungu, kai nūzoga gradzynu un laulobu šnudrautu nu gaspažas. Tad generals soka: "Vai, cik gudrs krūga tāvs!"

Tad jis izsašķeiŗa un aizbraucja. Izbraukdams generals soka: "Vēļ mes atbrauksim, kad navīn uz tevi!"

Krūdzinīks pīprasīja atbraukt, bet pameitas napazyna. Ūtrā dīnā generals pajem leidza sovu veiru un atbraucja. Izbraukdama jei apakš generaļa drēbem apvylka sīvītes drēbes. Otkon ībrauc jī pi muižinīka un generals prosa pastuostīt vēj par tīm muļķim muižnīkim. Krūdzinīks jūs nivīna napazyna un suoka stuostīt. Tikkū krūdzinīks beidzja stuostīt, generals nūvylka sovas viersējuos drēbes, palyka par sīvīti un tad soka: "Es asmu tova pameita un jis ir tovs znūts!"

Krūdzinīks sasabeida un krita ceļūs prasīt pīdūšonas, bet kungs pīsēja krūdzinīku pi tuo zyrga astes, ar kuŗu jī atbraucja, un zyrgs krūdzinīku saraustīja gobolūs, bet kungs ar sovu sīvu dzeivoj sovā muižā.