Ķēnīnam bīsi viena pati meita. Uznākuši karu laiki un ķēnīc aizgāš karā, bet ķēnīna meita palikusi mājā. Ķēnīna pilī dzīvāš ķēnīnu dakteris un šim skaudīgi iepatikusies ķēnīna meita, bet ķēnīna meita nepadevusies dakteram un šis nu nospriedis šai atriebties. Dakteris rakstīš kēņīnam grāmatu, ka ķēnīna meita tagad rīkojot balli pēc balles un ar savām ballēm putinot vai visu valsti no. Tā nu dakteris apmeloš kēnīna meitu.

Pēc tāda laika atnākusi dakteram no ķēnīna grāmata un ķēnīc vēlēš, lei ķēnīna meitu nomaitājot, jo šī tik aklus darbus strādājot. Nu dakteris atdevis bendēm ķēnīna meitu, lei šie bendējot šo no. Bet bendes zināši patiesību un šiem bīš žēli ķēnīna meitas nobendēt, jo šī bīsi ļoti godīga un pret visim laba.

Nu bendes sarunāšies kopā, aizveduši ķēnīna meitu uz mežu, nozvērināši, ka šī vais nekad šai pusē acu nerādīs, un palaiduši šo vaļā, lei iet, kur grib.

Ķēnīna meita gāsi, gāsi un caur mežu vie iznācis iet. Šī nu tikmēr gāsi pa mežu, kamēr noplēsusi drēbes pavisam no kaulim un ka iznākusi no meža, ta bīsi noplīsusi pavisam plika. Turpat gadījies liec ozols ar cauru vidu un ķēnīna meita ielīdusi tai ozolā un dzīvāsi, jo celvēkam nevienam tak viņa tāda plika nevarēsi rādīties.

Bet nu vienam citam ķēnīnam akal bīš vienc vienīgs dēls un ķēnīc un ķēnīniene sen jau gribēši, lei ķēnīna princis vedot sev sievu mājā. Bet ķēnīna princis nevarēš vie sev pa prātam brūtes dabūt un tā rau pagāš labs laiks.

Bet reiz ķēnīna princis aizgāš uz jakti un tikmēr staigāš, staigāš, kamēr ņomuldēš no citim. Nu šis maļdījies labu laiku un pēdīgi pienācis pie caurā ozola, kurā tagad dzīvāsi ķēnīna meita. Kēnīņa prinčam bīši suņi līdza un šie pirmie pieskrēši pie ozola un sākuši skaudīgi riet. Bet nu no ozola ķēnīna meita kušināsi suņus: "Kuš, vai paliksit mierā! Kuš, vai būsit mierā!"

Bet suņi neatlaidušies un rēši vienā riešanā. Nu ķēnīna princis piegāš tūlāku un saucis: "Nāc ārā!"

Bet ķēnīņa meita šim atbildēsi pretī: "Es nevaru iet ārā, man nav drēbu un es esu pavisam plika!"

"Nāc vie!" sacīš ķēnīna dēls, "es tev došu savu mēteli!'`

Nu ķēnīna meita nākusi ārā un ķēnīna princis šai uzklāš savu mēteli uz muguras. Abi div nu gāši uz ķēnīņa prinča pili un pa ceļu sākuši runāties. Ķēnīna meita nu stāstīsi ķēnīna prinčam, kā gāš un bīš jāiet prom no tēva pils un kā šo bendes palaiduši sveikā. Ķēnīņa meita bīsi varēn smuka un labsirdīga un šī iepatikusies ķēnīna prinčam. Ka nu ķēnīna princis aizvedis ķēnīna meitu sava tēva pilī, ta ievedis iekšā, kā nevienc nedabūš manīt un šo apģērbis un sacīš, lei ši paliekot vie tepat un drusku uzgaidot.

Nu ķēnīna princis aizgāš pie vecā ķēnīna un ķēnīnienes un kā šie pamanīši ķēnīna princi, ta tūlī prasīši, ko šis labu nošāvis. Ķēnīna princis sacīš, ka nošāvis gan šis nekā neesot, bet esot atradis sev brūti. Nu, lei ta vedot šur, vai stāstot, kas tā tāda esot un kur gadīsies.

Nu ķēnīna princis gāš ķēnīna meitai pakaļā un vedis šo pie vecā ķēnīna un ķēnīnienes un šie abi bīš traki priecīgi, ka nu pēdīgi ķēnīna princis sev uzgāš tik smuku un lādzīgu brūti. Drīz vie ķēnīna princis un ķēnīna meita nodzēruši kāzas un dzīvāši laimīgi. Pēc gada ķēnīna meitai piedzimis puika un ka šis jau bīš div gadi vecs, ta ķēnīņa meita sacīsi ķēnīna prinčam, ka šai gan traki griboties redzēt savu tēvu un sava tēva pili, lei šis laižot šo pie sava tēva pasērsties. Uz to zemi, kur dzīvāš ķēnīna meitas tēvs, bīš jābrauc pār jūru un ķēnīna princis laidis ar ķēnīna meitu, lei braucot pie tēva pasērsties. Šis nu sarīkoš kuģi un ķēnīna meita aizbraukusi. Bet pa ceļam kuģa kapteiņam varēn iepatikusies ķēnīna meita un šis plijies šai virsū, bet ķēnīna meita neielaidusies ar kapteini. Par to nu kapteinis pārskaities un nospriedis, ka jāatrieboties ķēnīna meitai. Ka nu piebraukuši pie tās zemes, kur ķēnīna meitas tēvs bīš par ķēnīnu, ta kapteinis vis nepielaidis kuģa pie pašas malas, bet atstāš to labu gabalīnu jūrā un pats izcēlies malā, bet ķēnīna meitu atstāš uz kuģa un sacīš šai, ka tūlāku šis nedrīkst braukt, kamēr no tās zemes ķēnīna neesot dabūta atļauja.

Bet kapteinis tik mānījies un gūdrēš savu. Kā nu šis ticis malā, tā tūlī aizgāš pie ķēnīna un stāstīš ķēnīnam, ka tai kuģī, kas tur uz jūras palicis, esot dau spiegu, kas braukuši šā zemi izspiegot un to kuģi vaigot saspārdīt. Nu ķēnīc ar noticēš un tūlī vēlēš, lei zaldāti aplenc kuģi un saspārda.

Nu zaldāti sabraukuši kuģam apkārt un taisīšies šo saspārdīt Bet vienc zaldāts uzmanījies uz kuģa un pats pie sevis domāš, sak, kas var zināt, ka nav kāda laba manta, un to var paņemt sev. Nu zaldāts staigāš pa kuģi un uzskatīš ķēnīna meitu. Šis nu prasīš: "Ko tu te gaidi, ka neej no? Vai gribi, ka tevi saspārdīs ar visu kugi?"

"Ko, kas, kā?" Ķēnīna meita nekā vē nesapratusi. Bet zaldāts akai šai virsū, lei ejot no, ja gribot dzīva palikt, jo to spiegu kuģi tūlī saspārdīšot. Nu tik ķēnīna meita sapratusi, kas par lietu, ka tas nu viss ir kapteiņa darbs, un ka šis nu atriebās. Nu ķēnīna meita prasīsi zaldātam: "Kā lei es tieku no?"

Nu zaldāts nomaucis savu mēteli un uzrāvis šo ķēnīna meitai mugurā, ta uzlicis savu cepuri galvā un abi div kāpuši no kuģa no un ar citiem zaldātiem laivā iekšā. Kā zaldāti izbraukuši malā. tā kuģi saspārdīši.

Bet nu ķēnīna meita gūdrēsi, kur lei ietot, kur lei paliekot. Pie tēva uz pili šī nedrīkstēsi iet, jo baidīsies, ka ķēnīc šās neliek nomaitāt. Nu ķēnīna meita nopirkusi tēvīna drēbes, saģērbusies par tēvīnu un gāsi meklēt darba.

Šī nu gāsi, gāsi un iegāsi pie ķēnīna bodnieka un prasīsi šim darbu. Nu ķēnīna bodniekam jau ar vaidzēš viena zeļļa un šis pieņēmis ķēnīna princesi par zelli. Ķēnīna meita iepatikusies ķēnīņa bodniekam un šis šo citādīgi nesaucis, kā par bodes krievīnu.

Pagāš jau labs laiks un ķēnīņa princis jau gaidīš ķēnīna meitu apakaļ. Bet izgaidījies, izgaidījies un šās ne jutin. Nu ķēnīna princis sataisījies un braucis uz ķēnīna meitas tēvu. Šis nu atbraucis, aizgāš pie ķēnīna meitas tēva un stāstīš šim, kas šis tāds esot un ka braucis savu sievas tēvu aplūkot. Vecais ķēnīc gan no sākuma brīnējies par ķēnīna princi, bet pēc ar noticēš, ka tas esot patiesība, un sācis prasīt, kur ta šā meita tagad esot. Nu ķēnīna princis stāstīš, ka pie šā tak atbraukusi. Bet ķēnīc akal sacīš, ka šī nekad te neesot bīsi. Nu pēdīgi sprieduši un rakāši un tak netikuši nekādā skaidrībā, kur ta īsti ķēnīna meita varēsi palikt.

Bet nu vecais ķēnīc no lielim priekim, ka šā meita tomēr vē esot dzīva, un ka pie šā atbraucis znots ciemā, rīkoš lielas dzīres. Bet lei gan ciemīnu bīsi pilla pils, tomēr ritīgi jauki negāš un pēdīgi visim sācis palikt tāds kā garš laiks un ķēnīc nu prasīš savam bodniekam, vai šis nezinot kādu tādu cilvēku, kas zinot smukas pasakas stāstīt. Nu ķēnīna bodnieks tūlī sacīš pretī, ka zinot gan un pie šā paša jau dzīvājot vienc zellis, ko esot iesaukuši par bods krievīnu un tas zinot lērumu pasaku. Nu ķēnīc licis, lei saucot bods krievīnu šur. Nu ķēnīna bodnieks tūlī aizgāš bods krievīnam pakaļā un vedis šo uz ķēnīna pili.

Ķēnīc licis bods krievīnam, lei stāstot pasakas. Bods krievīc sācis ar nu stāstīt visu savu dzīves gaitu, kā šo dakteris apmeloš, kā šo bendes veduši uz nomaitāšanu, kā šī apprecēsies un braukusi pie tēva ciemā un kā kapteinis izstrādāš un bods krievīc izstāstīš visu no vietas, bet visu stāstīš kā pasaku un neviena vārdā nesaucis. Ka nu bīš izstāstīš, ta tūlī devies pazīstams ķēnīnam un ķēnīna prinčam. Nu šie abi bīši dikti laimīgi un tūlī ķēnīc vēlēš, lei dzer dzīres trīs dienas un naktis, ka šā meita ir sveika un vesala.

Bet melīgo dakteri un kapteini ķēnīc tūlī vēlēš saņemt cie un vienā darvas katlā savārīt.