Vīnā kēnestī dzeivuoja vīns jauns kēninš, jis vēļ nabeja precējīs. Kēnestī beja daudz kolpu un pats lobais juo draugs beja vīns princs, kuram ķēninš vysas darīšonas runuoja un cytu reiz klausīja, kū pasacīs jam itys princs. Vīnu reizi sadūmuoja kēninš precētīs un pajemt sev sīvu. Aizbraucja kēninš uz cytu kēnesti un tī precējās ar vīna kunga meitu, kura beja cīši šmuka un skaista. Kēninš tymā kēnestī sataisīja kuozas un pēc kuozu atbraucja ar jaunū sīvu uz sovu kēnesti. Kad atbraucja kēninš ar sīvu uz sovu kēnesti, sasaucja daudz vīsu un sataisīja lelu balli. Vysi vīsi beja cīši prīcīgi, ka kēninš pajēmja sev taidu šmuku sīvu un kēniņa draugs princs cīši īsamīļuoja kēnina sīvā. Kēniņš dzeivoj ar sovu sīvu godi divi un ķēneņa sīva palyka gryuta. Pasacēļa leli vaidi un kēniņam vajag īt uz vaidim un pamest savu mīļū sīvu muojā. Jau kēninš losuos izbraukt uz vaidim, parunuoja un atsavasaļuoja ar sovu mīļū sīvu un nūguoja uz sovu eistynu draugu princu un soka jam tai: "Tu paliksi munā kēnestī un vysu man taisnīgi pīroksti, kai dzeivoj muna sīva!"

"Labi." pasajāmja princs. Kēniņs nūbraucja uz vaidim. Princs suoka dzeivuot kēnestī kai kēninš un gribēja, kab kēniņa sīva byutu jam par sīvu, bet kēniniņa taidu vuordu nagribēja klausīt un pavysom narunuoja ar princi. Princs dūmoj pats sevī: "Kēniniņa tagad uz manis cīši sirdīga un kad atbrauks nu vaidim kēninš, jei izstuostīs vysu kēniņam un kēniņš var mani par itū pakuort. Rakstīšu es gruomotu kēniņam, ka juo sīva pēc juo palyka par palaidni, ar vysaidim kungim un princim taisa vysaidas nakaunības!"

Kai sadūmuoja princs, tai padarīja, pīrakstīja kēniņam gruomotu, ka juo sīva taida un taida. Kēninš sajēmja gruomotu, puorskaitīja un roksta princim atbildi atpakaļ: "Jo jau muna sīva tai dora un palyka par kuci, tad tu, ,draugs, ar munim vuordim dori ar jū, kū gribi, sadynoj cītumā, vai nūsit, kab taidas sīvas man nabyutu."

Princs sajēmja gruomotu nu kēniņa un tyuleņ lyka kolpim aizslēgt kēniniņu cītumā. Kolpi izpildīja princa pavēli un aizslēdzja kēniniņu cītumā. Kēniniņa staiguoja jau pādējuos dīnuos un cītumā radīja cīši šmuku dālu. Kolpam, kurs staiguoja un nosuoja kēniniņai ēst, beja cīši juos žāļ. Porguoja na vairuok kai dīnas treis, princs lyka kolpam nūsist kēniniņu un juos dālu, un nu nūsystuos kēniņinas izraut mēli un atnest jam.

"Labi!" pascēja kolps. Reitā kolps sagyva lelu suni, nūsyta un izruovja mēli, bet kēniniņu izlaidja ar vysu dālu nu cītuma un lyka īt, kur jei grib, kab tik nikas nazynuotu, kur uz lelu mežu. Kēniniņa nūguoja ar sovu dālu, kur acis verās. Kolps atnezja princam suņa mēli un runoj : "Jau gotova, vairuok nav juos uz pasauļa!"

Princs pajēmja mēli, pasavēŗa un lyka atdūt suņam apēst. Kolps pasaucja suņi un princis atdevja jam apēst itū mēli. Kēniniņa ar sovu dālu īguoja mežā un staigoj. Laiks beja zīmas, jei cīši sasola un nazyna paša, kur īt; vēŗās : nazkaids kalniņš. Izguoja kēniniņa uz tuo kalniņa. Tī zemē ītaisītas durovas, īguoja tymuos durovuos, veŗās, ka tī zemes ustabiņa. Īguoja tuoļuok un tī guļ pīci maziņi luocīši, bet leluo luoča vai luociņas nav. Dūmoj kēniniņa paša sevī : "Tagad vīna olga, mun nuove, apēss myusus zvēri," un sāduos kēniniņa ar sovu dālu tī pat pi tūs moziņū luocīšu, sēd un raud. Atīt luociņa un nas sagyutu lelu vušku. Suoka luociņa plēst vušku un dūt sovim bārnim. Tai izdevja luociņa sovim bārnim pa gabaliņam gaļas un tai pat atplēsja gabaliņu un dūd kēniniņas dālam un pašai kēniniņai. Kēniniņa pajēmja nu luociņas gaļu un palyka cīši prīcīga, ka jū tai pažāluoja luociņa. Suoka luociņa zeidīt sovus bārnus nu kryuts nu tai pat devja zeist kēniniņas dālam un jai pašai.

Tai kēniniņa dzeivoj ar luocini daudz godu. Dāls jau izauga lels un šmuks puiss, bet beja cīši pījyucis pi zvēru un ļaužu jis beiduos.

Beidzās vaidi, atbrauc kēniņš uz sovu kēnesti, princs tam stuosta par juo sīvu, kai beja un ka juos nava tagad uz šuo pasauļa, ka jis jū, taidu kuci, nūsyta un juos mēli izruovja un atdevja apēst suņam. Kēniņš beja skumīgs, bet nikuo navarēja uz ītuo pasacīt. Tai dīnas guoja.

Vīnu reizi kēniņš ar sovu kolpu, kurs izlaidja kēniniņu, nūguoja uz mežu medībuos. Staiguoja jī staiguoja, nūguoja uz kalniņa un veŗās tī zemē durovas! Kēniņš runoj sovam kolpam: "Te varbyut, dzeivoj kaidi nabejs zvēri, bet varbyut ļauds. Vajag paklīgt, jo te byus ļauds, tad atsasaukss; bet jo zvēri, tad na, tūlaik mes tur sausim!"

Ķēniņš vaicoj: "Kas tī ir? Jo cylvāks, atsasauc!"

Bet nikas jam naatbildēja. Ūtru reizi kēniņš vaicoj: "Jo cylvāks, atsasauc, cytaidi es šaušu!" Ķēniniņa vysu dzierdēja un suoka runuot: "Es asmu kēniniņa ar sovu dālu."

Tūlaik kēniņš runoj: "Izej uorā!"

"Navaru, es asmu plyka, man kauns."

"Nikas, izej uorā, es tev īdūšu drēbes un apgērbšu tevi."

Kēniniņa pasacīja sovam dālam, apsēdzja sevi ar zvēra uodu un izguoja uorā nu zemes ustabiņas. Ķēniņš nu reizes navarēja pazeit par tū, ka jei jau daudz godu puordzeivuoja ar zvērim, ari dāls beja jau lels, bet beiduos ļaužu. Ķēniniņa izstuostīja veiram vysu, kai jei dzeivuoja, kad jis nūbraucja uz vaidim un kuo gribēja princis un par kū jū lyka kolpam nūsist un izraut mēli, kai jei tyka te zemes uztabiņā un, kai luociņa jūs ar dālu baruoja. Kēniņš vysu itū izklausīja un lyka tyuleņ atvest nu kēnests drēbes sīvai un dālam. Kolps tyuleņ izpildīja pavēli un atnezja drēbes. Kēneņš ar savu sīvu un dālu atbraucja uz kēnesti. Kēniniņa izstaiguoja uz pierti, labi izzamozguoja, taipat dāls, un palyka kēniniņa vēl šmukuoka, nakai beja, bet dāls beja cīši šmuks un styprs. Kēniņš jūs cīši mīļuoja, bet sovu draugu, princu, lyka kolpim nūsist un izsvīst apēšonai suņim. Suoka kēniņš dzeivuot ar sīvu un dālu šmuki un labi. Luociņa ari dzeivuoja pi kēniņa leidz sovam golam.