Reizi gadījuos braukt meitiņai caur taidu muoju, kurā pošlaik nūtyka leli streidi veiram ar sīvu par nūdzartim sešim rubļim. Jei īīt tymā muojā un vaicoj : "Kas pi jums par streidim?"

"Veirs pēdējūs sešus rubļus nūdzēra, tagad nav ar kū nupierkt ni ēst, ni drēbes."

Meitiņa soka: "Es īdūšu seši rubļi naudas un nūpierkšu drēbes bārnim, jo pi jyusu nabyus vairs taidu streidu!"

Obēji apsūlēj nikod vairs nazastreidīt, un pasaroksta: "Pi myusu vairs nikod nanūtiks streidi."

Meitiņai teik tuo vecīša dāls, jei pasoka: "Taisīs man leidza! Es tev dūšu lobu vītu dzeivuot pi muna tāva par kučeri vai par tierguotuoju."

Jis atbild: "Es naasu muocīts - nazynuošu par taidom lītom nikuo."

Jei apsūlējās jam paleidzēt un jis ar lelu prīcu aizbrauc uz juos muojom. Meita pīsūlej tāvam: "Pajem tū jaunū cylvāku par tierguotuoju, kuru es atvežu."

Tāvs jū pījēme un aizsyutēja jūs obus uz pilsātu dzeivuot, kur jīm beja lels veikols. Pajemtais tierguotuojs nikuo nazynuoja taiduos lītuos, tuodēļ obēji struoduoja veikolā. Jaunais cylvāks palyka lels palaidnis, kurs pavadēja leluokū laiku pa kabakim, bet meitiņa nikuo nasacēja.

Vīnu reiz gadējuos jīm sasadusmuot, jis nūsyuta tāvam gruomotu, ka meita asūte palykuse palaidne. Jis pīrunoj meitiņai, lai aizīt, kot reizi pasavārtu izruodes. Jei arī aizīt, bet tymā dīnā atbrauc tāvs - redz, ka meitas nava muojuos. Jei atīt vēli vokorā un tāvs jai stypri īsyt par vīnu byudu, ūtru byudu. Jei nazyna, kas ir nūticis, kuodēļ jū syta. Tāvs puordūd veikolu, salosa naudu un pošus vad uz muojom reizē. Jīm beja juobrauc par jyuru, nūjēmja kugi, dēļ puortykas pīsēja mozu laiviņu. Braucūt jīm gribēja ēst, tuodēj meitiņu aizsyutēja pēc ēdīna uz laiviņu. Kolps pajem puorgrīž pīsītū aukleņu un meitiņa palīk jyurā. Vējs dzonoj laiviņu nu vīnas vītas uz ūtru, cikom aizdzan leidz vīna kēneņa pils. Tymā laikā tuo kēneņa dāls beja sadūmuojis precētīs: beja pazynuojis uz vysom molom ļaudim, lai sameklej smuku meitini. Tagad jis izīt pasavārtu jyuras - verās, ka smuka meitiņa sēd laiviņā. Golu golā kēneņa dāls jū pajēmja par sīvu un dzeivuoja ļūti prīcīgi.

Paguoja vairuok godu - kēneņa sīva gribēja nūbraukt pasavārtūs uz tāva muojom, kai jis dzeivoj. Jai jau beja pruovs dāls, kuru arī leidzja jēmja. Kēneņš īdevja jīm vīnu vacuoku soldatu par sorgu. Tai jī laidēs ceļī. Braucūt kugī, soldāts beja sadūmuojis leist pi juos, atseviškā kambarī, jei tuo naatļuovja. Jiš pajem juos bārnu, īsvīž jyurā, dūmuodams, ka tagad jei pīkriss. Vyss vīna olga, nikas nikuo nalaidz. Tagad jai atlaun desmit mynutu padūmuot leidz nuovei. Tymā breidī pībrauc tyvu ūtrs kugis un jei puorsasāst tai kugī. Soldats īīt juos pasavārtu, kū byus jei sadūmuojuse - veras: nikuo nav. Jis padūmuoja, ka byus nūsleikuse. Tod nūīt pastuosta cytim braucējim, ka taids breinums ir nūticis: nūsleikuse kēneņa sīva. Tagad jīm teik baile, kab kēneņš naizdarītu kū ar jīm, tuodēļ ka sīvu un dālu pazaudējuši. Tagad jī saīt vīnā vītā un nūsprīž stuostīt, ka jī īkrituši jyurā. Jī tyuleņ nūbrauc uz ķēneņu, pastuosta, kas nūticis. Tod kēneņš pasludynoj ļaudim: "Kas munu sīvu atrass vai izzynuos, tam dūšu puskēnests."

Paīt laiks - par sīvu nikas nav zynoms, sadūmoj kēneņš sautīs. Tod pīīt pi juo vīns jauns puiss, suoc runuot par juo sīvu. Šis lobi zyns, jei braukuse uz tāvu, kur jai beja īdūts vīns soldats par sorgu. Jis gribējis jai ļauņu padarīt, bet jei napīkrituse. Jis pajēmis īsvīdis jyurā juos bārnu, tod gribējis sleicynuot jū pošu, bet jei puorguojuse uz ūtru kugi, tai palykuse dzeiva. Vainīgais dzierdēdams, puortraucis runu treis reizes, ka tys nav pareizi.

Jei golu, golā pasoka, ka šei pate asūte šuo sīva. Tai kēneņš dzeivoj tagad ar sovu sīvu laimīgi, bet soldatu līk nūsaut.