1. A. 884. Emīlija Jurkovska Ūziņos. Jkr. V, 47, 21. LP, VlI, II, 19, 3, 2.

Reiz ceļoja viens augsts kungs pa pasauli. Tumsai uznākot, viņš iegāja pie zemnieka nakts māju lūgties. Zemnieks gan negribeja tādu augstu kungu uzņemt, aizbildinādamies, ka mājas esot prastas, bet galā tomēr uzņēma un pacienāja ar to, kas bija. Šim zemniekam bija divas meitas; jaunāko kungs iemīlēja un prasīja tēvam viņu par sievu. Zemnieks negribēja par to nekā dzirdēt tāds augsts kungs jau neprecēšot zemnieka meitu galā tomēr norunāja, ka pēc trim gadiem varēšot meitu ņemt. Šķirdamies kungs dāvināja meitai kā uzticības zīmi vienu lakatu. Uz lakata bija uzzīmēti visas pasaules ceļi. Dāvināja arī zelta ķēdi, trīsreiz gar vidu apvijamu, sacīdams: "Ja es paliktu neuzticīgs - ar citu salaulātos - tad šī ķēde satrūks trijos gabalos."

Pagāja trīs gadi - kungs nenāca; pagāja četri gadi - ne kungs nāca, nē ķēde trūka. Nu sarunājās abas māsas iet kungu meklēt. Viņas apģērbās medinieka drēbēs un nonāca beidzot kunga pilī. Tur bija liela steigšanās : kungs rīkoja savas kāzas. Abas māsas pieteicās par strādniekiem un kungs pieņēma arī jaunāko par pavāru, vecāko par kučieri, Kučieris bija veikls savā amatā. Kādu reizi kungs sacīja uz pavāru: "Man izliekas, ka mūsu jaunais kučieris būtu sieviete. Gribu pārbaudīt, kas viņš īsti ir: no rīta izber zirņus no klēts līdz stallim - ja viņš kritīs un blaus, tad tā ir sieviete."

Pavārs arī darīja, kā kungs bija sacījis. Kučieris no rīta ieraudzījis zirņus izbārstītus;' iesaucās : "Ak jūs pagāni, ka zirņus izkaisījuši! Apsūdzēšu kungam."

Kungs stāvēja ar pavāru pie loga un skatījās. Šo redzēdams un dzirdēdams kungs sacīja: "Tomēr tas ir vīrietis."

Pienāca kāzu diena un kučierim bija jāved jaunais pāris. Aizbrauca uz baznīcu, jauno pāri salaulāja, bet ķēde netrūka. Atpakaļ braucot, pirmā verstē no baznīcas, pārtrūka ķēdei pirmā kārta ar tādu troksni, ka rati notrīcēja. Kungs prasīja: "Kučier, kas tas par troksni, vai rati salūzt?"

Kučiers atbildēja: "Nē, kungs, mīlestības saite trūkst."

Otrā verstē trūka otra kārta ar vēl lielāku troksni. Kungs sabaidījās vēl vairāk un prasīja kučierim, kas par troksni. Kučieris atbildēja: "Mīlestības saite trūkst."

Cienmāte iesaucās: "Was ist?"

Kungs tikai atbildēja: "Nekas, nekas!"

Tiklīdz trešo versti nobrauca, pārtrūka trešā kārta ar tādu troksni, ka rati notrīcēja un sēdētāji iekšā salēcās. Kungs palika domīgs, bet neteica ne vārda. Mājās pārbraukuši, visi viesi bija jautri ēda un dzēra, kungs vien nepriecājās un staigāja noskumis gar galdiem. Pa tam bija kučieris izgājis dārzā, paklājis dāvināto lakatu zālē un apgulies. Kungs prasīja pavāram pēc kučieŗa; šis atbildēja, ka kučieris dārzā. Kungs izgāja dārzā, atrada kučieri un nu pazina viņu no sava dāvinātā lakata. Viņš vairs nešaubījās, ka gulētājs ir sieviete, viņa pirmā brūte. Nu viņš ar viņu apsveicinājās, lika viņai apģērbties lepnās drēbēs un ieveda to pie viesiem, kur viņu neviens nepazina. Kad viesi bija gar galdu sasēdušies, tad kungs uzsāka runāt: "Man šķirstam nozuda atslēga, kala tadēļ jaunu atslēgu; bet vēlāk atradās pirmā atslēga. Kuŗu atslēga nu būs pēc jūsu domām lietāt?"

Visi atbildēja vienā mutē: "Veco būs lietāt, bet jauno pakārt pie naglas."

Kungs runāja tālāk: "Priekš vairāk gadiem man bija brūte, bet ceļodams to biju aizmirsis un apprecēju citu. Bet tagad atradu savu pirmo brūti. Tad nu pēc jūsu sprieduma, man sieva jāatstāj un jāprec pirmā brūte."

Kas bija nospriests, to vairs nevarēja grozīt. Tūliņ pēc kāzām viņš atšķīrās no savas sievas un sarīkoja ar pirmo brūti vēl greznākas kāzas.