Kādam ķēniņam bija viens dēls Kloris vārdā; necik tālu no pils dzīvoja krodzinieks, kam bija atkal viena meita. Ķēniņa dēls nu iemīlēja krodzinieka meitu, bet vecāki tiem nevēlēja precēties. Turpat kroga tuvumā auga ābele, tur šie abi vakaros satikās un stundām sēdēja runādami. Ķēniņa dēls jau bija nopircis brūtes apģērbu, iedeva to savai brūtei, tā ielika to kastītē un palika apakš tās ābeles. Pēc tam krogs nodega un ķēniņa dēls aizceļoja, tā ka drīz aizmirsa savu brūti.

Pēc tam krodzinieka meita lasīja avīzēs, ka viņas brūtgāns precēsies ar citu. Tāpēc viņa lūdza vecākus, lai atļauj arī viņai izceļot. Tā pārģērbās par vīrišķi un tūlī aizgāja tai pilī, kur ķēniņš taisās precēties. Ķēniņam patlaban vajaga kučēra, viņa salīgst par kučēru, bet tūlīt jābrauc arī pēc jaunās ķēninenes pakaļ. Viņiem bija jābrauc gar to krogu, kas nodedzis, tad kučērs sacīja: "Kā te man trūka? Tik man trūka, kā putna piena, Kloris mani atstājis, citu mīlējis!"

Kad gar ābeli brauca, tad viņš atkal sacīja: "Ābelīt, kad tu ar baltiem ziediem ziedi. Kloris mani atstājis, citu mīlējis."

Kad drīz pie pils nāca, tad kučērs atkal sacīja: "Lūsti tiltiņ, tu lūsti, tā kā mana sirds top lauzta. Kloris mani atstājis, citu mīlējis!"

Kad pie pils piebrauca, tad ķēniņš iznāca ārā, saņēma savu brūti, ieveda iekšā un vaicāja, kā labi atbraukusi, jo tas kučērs esot jauns. Viņa sacīja, ka visādi labi braukusi, tikai tas kučērs par daudz runā."

Ķēniņš nu prasīja, ko viņš runājis.

"Kad mēs braucām gar nodegušo krogu, tad tas sacīja: "Kā te man trūka, tik trūka, kā putnu piena, Kloris mani atstājis, citu mīlējis."

Tad ķēniņš prasīja, ko viņš vēl teicis. Viņa izstāstīja visu to, ko gar ābeli un pār tiltu braucot kučērs runājis.

Nu ķēniņš lika to iesaukt vienu pašu istabā un prasīja, vai viņš nav sievišķis, lai attaisa krūtis vaļā. Kad tas attaisīja, tad ķēniņš ieraudzīja ap kaklu tās krelles, ko pats viņai bija dāvinājis. Viņa sabijās, bet ķēniņš sacīja, lai nebīstas, ka viss labi būs. Viņš iegāja pie savas jaunās ķēniņienes un sacīja: "Priekš ilgiem gadiem man pazuda atslēga. Visiem kalējiem es liku jaunu kalt, bet neviena nederēja. Šovakar es atkal atradu to atslēgu, kas bija pazudusi."

Tad ķēniņiene sacīja: "Nekas nekait, svied visas nost, ņem to, kas labāki der."

Ķēniņš nu ievede savu veco brūti un sacīja: "Šī ir tā, kas man priekš ilgiem gadiem pazuda."

Viņš salaulājās ar to, nodzēra kāzas un dzīvoja laimīgi.